Nodaļa — Pasākumi

Paldies caur dzeju, mūziku un ziediem
Gunta Bite,
VA «Latvijas Neredzīgo bibliotēka»
Braila raksta nodaļas vadītāja

Māte ir ikviena cilvēka lielākais dārgums, kas nezaudē savu vērtību no paaudzes paaudzē. It īpaši tas sakāms par mātēm, kuru bērni ir redzes invalīdi. Šīs mātes ne tikai pilda tām nolemto Mātes lomu, bet dara to dubulti. Katru dienu uz Neredzīgo bibliotēku nāk bērni un viņu māmiņas, lai saņemtu svarīgu informāciju vai gremdētos literārajā pasaulē. Māmiņas un vecmāmiņas nāk uz bibliotēku palīdzēt saviem bērniem un mazbērniem tikt galā ar informāciju Braila rakstā vai vienkārši palīdz droši nokļūt līdz bibliotēkai. Ikdienā viņas ir savu atvašu acis un ausis, kas nekad neaizveras un neiesnaužas.

Ikdienas steigā aizmirstas, ka ir jāapstājas, jāapskauj sava māmiņa un jāpasaka mīļus un siltus pateicības vārdus, taču tie ik dienu slēpjas ikviena bērna sirsniņā, lai cik arī liels delveris būtu. Lai pateiktu paldies, nav vajadzīga nauda. Pietiek ar mīļu apskāvienu un klusu čukstu māmiņai ausī: «Es mīlu tevi un paldies par visu, ko tu manā labā dari!»

Pavisam nesenā pagātnē, 10. maijā, «Latvijas Neredzīgo bibliotēka» palīdzēja vairākiem bērniem apvienoties kopīgā pateicības koncertā savām māmiņām «Paldies saku māmiņai». Bērni vēlējās pateikt māmiņām paldies par viņu ieguldījumu un varbūt pat negulētām naktīm. Par to, ka vienmēr bērni var justies mīlēti, būt siltumā un patvērumā, ka vienmēr māmiņas ir bijušas blakus un iedrošinājušas piepildīt visus sapņus.

Sveicot māmiņas ar dzejas vārdiem, bērni — Jānis Muravjovs un Agnese Arāja — no Strazdumuižas internātvidusskolas, kā arī Juglas vidusskolas audzēkņi — Pēteris Salmiņš, Dace Jansone, Ieva Vītola, Adele Erta, Emīls Liepiņš, Dita Stalovska un Andris Ņukša — rādīja skatītājiem dzejas uzvedumu «Man māmiņa iemācīja». Tas bija stāsts par bērnu savstarpējām attiecībām un viņu dzīves skatījumu caur cilvēciskām vērtībām, ko iemācījusi māmiņa.

Uzvedums sākās ar brīdi, kad bērni viens otram rādīja pašu gatavotas dāvanas māmiņām — krāsainas papīra puķītes. Arī neredzīgais puisītis Dāvis (Jānis Muravjovs) bija sarūpējis dāvanu savai māmiņai, taču ne no papīra, bet no stikla. Dāvis lēnām virzījās uz bērnu pusi, lai arī parādītu dāvanu, taču notika nelaime. Kāds puisis, strauji griežoties, pagrūda Dāvi, un dāvana nokrita zemē un saplīsa... Ko nu tagad darīt? Visiem bērniem ir dāvanas, bet Dāvis ir palicis bez tās.

Daudz nedomājot, Pēteris (Pēteris Salmiņš) piedāvāja visiem samesties un iedot Dāvim kādu daļu no savas dāvanas, lai beigās arī neredzīgam puisītim ir, ko dāvināt savai māmiņai. Visi bērni piekrita, izņemot trīs vecākos bērnus, kuri uzskatīja, ka viņiem nav, ko Dāvim dot.

Attīstoties dzejas uzveduma darbībai, visi bērni atrada, ko Dāvim iedot, jo ikvienam māmiņa bija kaut ko iemācījusi, piemēram, rūpību, mīļumu, dāsnumu, labestību, iejūtību. Bērni šīs īpašības iemācījušies no savām māmiņām un tāpēc bija gatavi ar tām dalīties. Beigās arī lielie bērni saprata, ka viņiem ir, ko Dāvim sniegt. Viņi pasniedza neredzīgam puisītim svarīgas un nopietnas lietas — mātes sapratni un atbalstu grūtā brīdī. Vien Andris (Andris Ņukša) — vecākais no bērniem — uzskatīja, ka atbalsts nav vajadzīgs, jo visa dzīve ir atkarīga tikai un vienīgi no paša cilvēka spēka, stingrības un patstāvības.

Bērni nebija vienisprātis ar viņu un palīdzēja Andrim saprast, ka spēks un stingrība ir svarīga īpašība vairāk pret sevi, nevis pret citiem cilvēkiem, kuriem ir vajadzīgs atbalsts. Nedrīkst paiet garām cilvēkam, kuram ir vajadzīga palīdzība, ar nicīgu apziņu «pats vainīgs». Ikviens šajā dzīvē var kļūdīties, ikvienam var neveikties. Ja tevī ir tik daudz spēka un varēšanas, lai varētu sasniegt iecerēto, tad kāpēc šo spēku nenovirzīt arī kāda atbalstam?

Pēc neilga pārdomu brīža Andris piekrita pārējiem un ielika Dāvja rokās «savas mātes stingrību», kas palīdzēs mazajam puisēnam «labus darbus un labus ceļus apgaismot».

Pateicoties visu bērnu atbalstam, Dāvja rokās uzplauka daudzkrāsaina «puķe», ko viņš priecīgs steidza dāvināt savai māmiņai. Arī pārējie bērni, noslēdzoties uzvedumam, pasniedza sagatavotos ziedus māmiņām.

Bērni ar un bez redzes problēmām bija vienoti un atbalstīja cits citu

Dzejas uzvedums deva pozitīvas emocijas gan skatītājiem zālē, gan pašiem dalībniekiem. Tā bija kārtējā iespēja pārliecināties par to, ka, sniedzot iespēju kopā darboties bērniem ar redzes problēmām un bez tām, ir lielāka iespēja integrēties sabiedrībā, nekā tikai darbojoties savā vidē.

Pasākuma vadītāji Dinija Bite (Rīgas Franču licejs) un Jānis Ugodņikovs (Strazdumuižas internātvidusskola) pierādīja arī to, ka ar lielu atbildības sajūtu iespējams panākt profesionālus rezultātus. Viens no profesionālu pasākumu rīkotāju un vadītāju noteikumiem ir pasākumu sākt un beigt plānotajā laikā. Uzslavējot jaunos vadītājus, jāsaka, ka, neskatoties uz to, ka pasākumu bijām spiesti sākt ar nokavēšanos, viņi paveica lielisku darbu un noslēdza pasākumu precīzi laikā.

Bez mūzikas nav koncerta, tāpēc skatītājus priecēja trīs neredzīgu jauniešu — Edija Fukša, Annas Dubovikas un Alekseja Poplavska — sagatavotie muzikāli liriskie priekšnesumi. Lielākajai daļai «Rosmes» lasītāju jau pazīstama E. Fukša dziedātprasme un A. Poplavska ģitārspēle, taču A. Dubovikas muzikālie izpildījumi vēl nav tik pazīstami. Šajā koncertā skatītājiem bija iespēja baudīt Annas vieglo un nesamāksloto klavierspēli. Klausoties R. Paula mūziku no kinofilmas «Teātris» viņas izpildījumā, māmiņu acīs sariesās saviļņojuma asaras, bet, baudot «Dziesma nenosalst», ko klavierpavadījumā dziedāja Edijs, sariesušās asaras noritēja pār vaigiem.

Arī uzaicinātie mākslinieki bagātināja koncertu ar saviem priekšnesumiem. Strazdumuižas kluba bērnu vokālā grupa «Cielaviņa» dziedāja — «Veltījums mīlestībai», «Kas var mani aizdziedāt» un «Lai dzīvo prieks!». Dziedot bērnu sejās rotājās prieks un ikviena kustība pauda, ka dziedāšana ir tas, kas viņiem visvairāk patīk. To sajuta arī skatītāji.

Kā pēdējais uzstājās folkmūziķis Gundars Riekstiņš, kurš bija atbraucis no Jelgavas, lai kopā ar bērniem arī pateiktu paldies. Visas dziesmas, ko viņš, spēlējot ģitāru, dziedāja, bija viņa paša sakomponētas.

Māmiņdienas pasākums ilga vien stundu, bet ikvienas māmiņas sirdī tas paliks ilgāku laiku. Ikviena zālē sēdošā sieviete no pasākuma aizgāja ar narcišu pušķi rokās un sirds siltumu, kas bagātina dvēseli.