Nodaļa — Pasākums

Izbrauciens zaļumos
Kristaps Āboliņš

Augusta mēneša pēdējās dienās LNB Rīgas pilsētas organizācijas jauniešu grupiņa devās rehabilitācijas braucienā, kurā galamērķis bija apskatīt Salacgrīvas novadā esošās Veczemju sarkanās klintis, pa ceļam iegriežoties dažās interesantas vietas.

Atstājot Rīgu, braucām pāri Juglas ezeram, tā vidējais dziļums ir 1,7 m, bet maksimālais dziļums — 2,5 m. Ezers atrodas starp Juglas dzīvojamo rajonu un Berģiem, pie Vidzemes šosejas, diezgan aizaudzis, ar dūņainu gultni un stāviem nobrukušiem krastiem, pie ūdens tie ir lēzeni un smilšaini. No ezera ņēma ūdeni Rīgas ūdensapgādei, tāpēc bija aizliegtas saimnieciskās aktivitātes, tai skaita zveja. Lai novērstu iesāļā jūras ūdens ieplūšanu no ķīšezera, izbūvētas slūžas, kas pašlaik demontētas. Ūdens apmaiņas periods — 1 mēnesis. Ūdens noplūdi uz ķīšezeru regulē ar slūžām.

Pabraucam garām Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam, kurš dibināts 1924. g. Tas saglabā, pēta un vienotā veselumā eksponē Latvijas tautas tradicionālos dzīves pieminekļus, atklājot Latvijā vēsturiski dzīvojušo tautu kultūras mantojumu, darba un sadzīves tradīcijas, kā arī estētisko pasauli no 17. gs. līdz 20. gs. sākumam.

Ceļš ved garām Baltezera baznīcai, kurā atrodas gleznaina vieta starp Lielo un Mazo Baltezeru. To no 1772. līdz 1775. g. cēla meistars Bernhards Joahims no Mazungenas, bet Ādažu draudzes vēsture sākas jau 13. gs.

1948. g. dievnams pāriet okupācijas izpildvaras pārvaldē, kura sāk sistemātisku tā postīšanu. Tas tiek darīts, mēģinot to pārvērst deju zālē, minerālmēslu noliktavā, metālmākslinieku darbnīcā. Lai baznīca neatgādinātu par savu īsto uzdevumu, 1958. g. ar traktora palīdzību tiek sagrauts baznīcas tornis. Tikai 90. gadu vidū no altāra telpas tiek izvākta telefonu centrāle. Kopš 1994. g. vēl neatjaunotajā dievnamā dievkalpojumus atsāk luterāņu draudze.

Iebraucam Ādažu novadā — 25 km attālumā no Rīgas centra, robežojas ar Garkalnes, Carnikavas, Saulkrastu, Sējas un Inčukalna novadiem un Vangažu pilsētu. Administratīvi teritoriālās reformas ietvaros 2006. g. Ādažu pagasts bez robežu maiņas pārtapa par Ādažu novadu. Tā kopējā platība — 162,9 km2, kas aizņem 5,3% no Rīgas rajona teritorijas. Novadā dzīvo vairāk nekā 9,5 000 iedzīvotāju. Ādažu novadu veido 12 ciemi, lielākie no tiem ir Ādaži, Kadaga, Baltezers, Garkalne un Stapriņi. Novada administratīvais centrs atrodas Ādažu ciemā. 38,7% no novada teritorijas klāj meži, kuros izkaisīti neskaitāmi ezeri. Lielākie no tiem — Lielais un Mazais Baltezers, Dūņezers, Lilastes, Lieluikas un Mazuikas ezers.

Mazais Baltezers, kura platība 119 ha, ir dziļākais Rīgas apkārtnē (dažviet pat 10 m). Savukārt, Lielajā Baltezerā esošās sešas salas kopš 1924. g. ir apstiprinātas par dabas pieminekļiem, bet kopš 1977. g. — par botānisko liegumu, kurā aizliegta jebkāda saimnieciskā darbība. Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju skaitā kā dabas liegums kopš 1999. g. ietilpst Lieluikas un Mazuikas ezeri, pie kuriem var atrast vairākas retas augu sugas. Kopš 2004. g. aizsargājamo ainavu apvidus iekļauts ES nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju — Natura 2000 — tīklā. Lielu daļu Ādažu novada teritorijas veido Ādažu poligons.

Kopš 1999. g. 6652 ha un 150 ēkas Ādažu novadā esošās poligona teritorijas atrodas Aizsardzības ministrijas valdījumā un tiek izmantota valsts aizsardzības vajadzībām. Tajā izvietota viena no lielākajām militārajām bāzēm Baltijā ar 4 vienībām: 3. reģionālā nodrošinājuma centru, sauszemes spēku 1. Kājnieku bataljonu, sauszemes spēku 2. kājnieku bataljonu un Nesprāgušās munīcijas neitralizācijas skolu.

Ādažu novadam cauri tek viena no Latvijas garākajām un skaistākajām upēm — Gauja (Gaujas lejteces platums ir vidēji 130 m, dziļums — 1,5 m). Tuvāk Rīgas līcim uz Carnikavas pusi atrodas Litorīnas jūras līdzenumi, kas zemākajās vietās pārpurvojušies, un tur izveidotas polderu sistēmas. Galvenā satiksme novadā notiek pa autoceļu Rīga—Ainaži, kas ir nozīmīgs autoceļa VIA Baltica posms.

Izbraucot cauri Zvejniekciemam, nonācām savā pirmajā pieturas punktā — Saulkrastos, tā ir pilsēta Vidzemes piekrastē, kurai ir arī sava lauku teritorija, kas ietver piejūras mežu joslu no Lilastes upes un ezera dienvidos līdz Zvejniekciemam (to ieskaitot) ziemeļos un stiepjas 17 km garumā. Tās tiešās robežas galvenokārt ietver joslu starp dzelzceļu un jūru no Inčupes līdz ķīšupei.

Saulkrastus ļoti labi raksturo to ģērbonis: četras upes (baltās joslas) — Inčupe, Pēterupe, ķīšupe, Aģe; pieci ciemi (zaļās joslas) — Badciems, Katrīnbade (Pabaži), Pēterupe, Neibāde, Zvejniekciems; zilās debesis un jūra, kam pāri zelta saule.

Saulkrasti aizņem 4,8 km2, ka arī 42 km2 lauku teritorijas.

Iedzīvotāju skaits — 5884, tai skaitā Saulkrastu pilsētā — 3341. Saulkrasti, apvienojoties ciemiem, 1933. g. ieguva tagadējo nosaukumu, bet 1991. g. — pilsētas statusu.

Sociālā rehabilitētāja Baiba Čunčiņa mūs veda apskatīt Balto kapu, kas ir ar smiltīm apbiris smilšakmens iezis pie Inčupes ietekas jūrā, tas veidojies pirms 405—350 milj. gadu. No 18 m augstās kāpas paveras brīnišķīgs skats uz jūru. Apmeklētāju ērtībai šeit izveidots skatu laukums, kā arī tiek veidota meža taka, kas stiepsies gar jūras krastu.

Balto kāpu izvēlas jaunie pāri kā vietu, kur mīt laulību gredzenus, tā ir dabas piemineklis, savu nosaukumu ieguvusi no baltajiem sacietējušo smilšu slāņiem, kas līdzinās smilšakmenim. Tos kāpa laika ritumā ir sablīvējis un ar ūdens palīdzību sacementējis vējš. Apkārtne ir labiekārtota un sakopta, bet tās nogāzes — nostiprinātas. Kāpas virsotnē ierīkots skatu tornis un skatu laukums. Pie Baltās kāpas uzņemti kadri Rīgas kinostudijas mākslas filmām «Kā gulbji balti padebeši iet» un «Nauris». Saulrietā taka vijas no Baltās kāpas līdz Pēterupei apmēram 3,5 km garumā.

Taka iet pa Pēterupes lejteces kraujas augšdaļu starp upi un Rīgas Tallinas autoceļu. Ejot pa taku, var redzēt gan 20 dižpriedes, gan īpatnējas formas kokus: priedes, kuru zari ir vienāda garuma ar stumbru un turpinās paralēli zemei vai augšup, vai izlokas dažādos vijumos.

Piestājām Skultes kapos, kur apbedīts tautā mīlētais aktieris un dziesminieks E. Liepiņš (1928—1995). Viņa kapa pieminekli, kurā lieliem burtiem iegravēts uzraksts «Pasaules ākstam un traģikomiķim Edgaram Liepiņam» (1998), veidojis tēlnieks Uldis Kurzemnieks, un tā nosaukums ir «Joku karalis galma tronī». Blakus kapiem ir apskatāma Sv. Matīsa luterāņu baznīca, celta 1757. g., pēc J. Mazungena projekta barokālās formas. Tās torņa smaile līdz šim laikam saglabājusies īpaši nepārveidota. Baznīcai ir divi klasiskās formas veidoti portāli, teritoriju ietver no laukakmeņiem krauts žogs. Diemžēl 1991. g. nozagta altārglezna, kuras tēma «Kristus glābj vīru, kas grimst viļņos» raksturīga vairākām Latvijas zvejnieku apdzīvoto vietu baznīcām.

Saglabājies vecais altāris un kancele ar gleznojumiem (18. gs. vidus). Zem baznīcas grīdas ir apbedījumi.

Šofera A. Lintera vadītais LNB Rehabilitācijas centra busiņš, traucoties pa jaunizbūvēto ES līdzfinansēto autoceļu, mūs aizvizināja līdz Duntes muižai, kur ierīkots Minhauzena muzejs.

Ieejot tajā, pirmais, kas piesaistīja, bija kase-suvenīru tirgotava, kura ierīkota gaisa balona grozā, savukārt, tā virves vijas līdz ēkas jumtam, rodas sajūta — ja nocels jumtu, tad tas pacelsies gaisā. Sekojot gidam, kurš pats bija iejuties Barona Minhauzena lomā, mēs nonācām tā sievas Jakobīnes istabā, kur aplūkojām senlaicīgo interjeru, dāmas tērpu un gleznu kolekciju. Pēc šīs telpas sekoja Barona slavas zāle, kur viņš mūs sagaidīja ar tikko gūtu medījumu — vienā šāvienā nomedītu pīļu virteni. Zāles grīdas rotāja zvērādas, uz sienām un griestiem bija redzamas medību trofejas: briežu ragi, putnu un zvēru izbāzeņi, kā arī ieroči, ar kuriem Barons gājis medībās. Redzējām Minhauzena lielo cepuri, kuru vienam pacelt bija sarežģīti. Neizpalika satikšanās ar briedi, kam Barons iešāvis galvā ķiršu kauliņu, no kura izaudzis ķiršukoks.

Muzeja otrajā stāvā, kur savu mājvietu atradušas gan esošo, gan bijušo slavenību vaska figūras — komponists Raimonds Pauls, basketbola zvaigzne Uļjana Semjonova, aktieri — Eduards Pāvuls un Ēvalds Valters, dzejniece Aspazija u. c. Bija iespēja ne tikai nofotografēties kopa ar viņiem, bet arī aptaustīt tos. Ekspozīcijā bija izstādīts lielgabals, uz kura raidītās lodes Minhauzens jājis pāri aplenktam cietoksnim, tad pārlēcis uz otrā virzienā lidojošu lielgaballodi, un tā ticis atpakaļ.

Turpinot ekskursiju, dodamies uz Ingrīdas Žagatas keramikas darbnīcu «Cepļi». Pa ceļam aiz automašīnas loga lija lietus, bet ierodoties pie cepļa un izkāpjot ārā, mūs sagaidīja saulīte. Pirms tikāmies ar saimnieci, priekšā stāvēja grūts pārbaudījums — salikt māla puzles «Vēlais neolīts» un «Vidējais neolīts». Tās bija novietotas nojumē katra savā kastē. Lai sekmīgi varētu tikt galā ar sarežģīto uzdevumu, mūsu grupiņa sadalījās divās komandās. To varēja veikt ikviens dalībnieks, jo attēls uz gabaliņiem bija sataustāms.

Vienai no komandām veicās labi, otrai ne tik labi, bet beigu beigās uzvarēja draudzība. Ieejot darbnīcā, mūs sagaidīja jauka Keramiķe Ingrīda, kura pastāstīja un parādīja, kā no māla izgatavot krūzi un citus traukus, kā arī ļāva pašiem izmēģināt roku krūzes osiņas izveidošanā. Gājām uz atsevišķu telpu, kur bija iespējams apskatīt un iegādāties dažnedažādus māla izstrādājumus: vāzes, krūzes, svečturus, figūriņas u. c. Atvadoties sacījām cepļa saimniecei lielu paldies par ekskursiju un turpinājām savu iesākto ceļu.

Braucot no Rīgas puses Salacgrīvas virzienā, ir apdzīvota vieta Jelgavkrasti, kur ceļa malā stalta stāv Liepupes baznīca. Kad ieradāmies, mūs sagaidīja baznīcas pārvaldniece L. Tracuma, kura parādīja iekšieni un pastāstīja nedaudz par tās vēsturi. Ēka ir taisnstūrveida vienjoma celtne ar 600 sēdvietām. No vienas sānu piebūves izveidots tornis. Uzbūvēts tā sauktais šķērsbaznīcas tips, kur altāris atrodas nevis telpas galā, bet vidū, zem kanceles. No 1777. līdz 1784. g. būvētā Liepupes luterāņu baznīca ir savdabīgs baroka un klasicisma estētikas apvienojums. 1971. g. tā tika ļaunprātīgi nodedzināta, atjaunota no 1991. Līdz 1995. g. Atjaunotās baznīcas koka interjeru veidojuši Rīgas Amatniecības vidusskolas audzēkņi. Liepupes baznīca ir otrā Eiropā, kas izceļas ar īpašo arhitektūras stilu. Netālu no tagadējās baznīcas atrodas vecās baznīcas altārdaļas drupas un 18. gs. beigās celtā mācītājmāja. Mācītājmuižā 18. gs. nogalē par mājskolotāju strādāja G. Merķelis, kas Liepupē gūtos iespaidus izmantojis darba «Latvieši». Draudzē ir ap 50 cilvēku un tai bijuši vairāki mācītāji. Šobrīd tur kalpo Zviedru mācītājs — Magnuss Olsons.

Vecajā baznīcā 1744. g. brīvkungs Minhauzens salaulājās ar Jakobīni fon Duntenu.

Uz to attiecas arī viens no Minhauzena nostāstiem. Ceļojot caur Krievijas impēriju, Minhauzenam uznācis miegs. Pirms gulētiešanas viņš piesējis zirgu pie stabiņa, kas rēgojies no dziļā sniega. Naktī sniegs nokusis, un zirgs... palicis karājamies pie baznīcas krusta.

Sirsnīgi atvadījušies no Lindas, braucām tālāk uz savu pēdējo apskates — objektu Veczemju sarkanajām klintīm, kur ierīkotajā atpūtas vietā pirms lietusgāzes paspējām ieturēt maltīti un nedaudz pašūpoties šūpolēs, kad lietus pierima, gājām iekarot klintis, līdz kurām mums nācās iet pa akmeņaino jūras krastu. To pakājē tas ir līdzens un dažviet to apskalo strautiņi, kas iztek no klints. Tā ir 200 m gara un 3—4 m augsta smilšakmens krauja pie Veczemjiem. Irdenos slāņus vago plaisas un seklas alas. Šajā vietā uzņemti skati latviešu mākslas filmām «Nakts bez putniem» un «Ilgais ceļš kāpās».

Pēc alu pamatīgas izložņāšanas devāmies uz tumši zilo «VW» autobusiņu, lai dotos mājup. Dienā gūtās pozitīvās emocijas darīja savu, tāpēc atpakaļceļš noritēja diezgan mierīgā gaisotne.

Liels paldies Baibiņai un Andrim par jauko izbraucienu zaļumos!