Edgaram Rungam mūžībā aizejot

17. janvāra vakarā stāja pukstēt Edgara Rungas sirds. Šodien jārod vārdi, lai pateiktu Edgaram paldies par padarīto un stāstītu par viņa dzīves ceļu.

1930. g. 15. aprīlī Ugālē Jūlijas un Nikolaja ģimenē piedzima dēls Edgars. Ģimenē jau bija meita Valija. Vecākiem piederēja neliela zemnieku saimniecība, bet, tā kā Edgars bija neredzīgs, nebija lielas cerības uz dēla palīdzību lauku darbos. Deviņu gadu vecumā Edgars sāka mācības skolā — Juglā. Rīga — Strazdumuiža — kļuva par viņa dzīvesvietu līdz mūža beigām.

Edgars Runga bija izcili vispusīgi apdāvināts skolnieks. Kā stāsta Juris Vindulis, kurš mācījās kopā ar Edgaru no 1945. gada decembra, Edgars bija klases balsts, izprata uzdoto un izskaidroja citiem. Skolas koncertos spēlēja klavieres gan izpildot koncertpriekšnesumus, gan pavadījumu koriem. Kopā ar Ainu Vazdiķi spēlēja četrrocīgi. Edgars ļoti ātri lasīja Braila rakstā, tāpēc viņš un arī A. Vazdiķe klasesbiedriem priekšā bieži lasīja mācību vielu. Kluss, nosvērts, izpalīdzīgs, nebija bravūrīgs. Aivars Lorencs, Aleksandrs Svilāns un Edgars Runga bija visapdāvinātākie puiši skolā, tā stāsta viņu skolas biedri. Edgaram skolas gaitas ritēja tagadējā kantormājā pansionātā, «Ansonmājā» (otrajā korpusā, kurā atrodas arī mūsu radiostacija) un tagadējā bibliotēkas ēkā. Edgars piecus gadus bija skolēnu, studentu un pedagogu NB pirmorganizācijā, skolēnu komitejā, izdeva žurnālu «Brīvās Domas», kuru pēc vairākiem gadiem aizliedza, ņēma dalību koncertu organizēšanā un uzstājās tajos. Gadā tika organizēti līdz septiņpadsmit izbraukumu koncertiem, kuros informēja arī par NB, iespēju iestāties tajā. Edgars, mācoties skolā, pārlēca vienu klasi un beidza vidusskolu 1950. gadā ar sudraba medaļu, ja būtu komjaunietis, iespējams, būtu zelta.

1951. gadā 3. vidusskolā beidza mūzikas novirziena pedagoģijas klasi, kas deva tiesības mācīt dziedāšanu līdz 7. klasei, pārējos priekšmetus — līdz 4. klasei. 1957. g. Edgars Runga beidza LVU Fizikas un matemātikas fakultāti. 10 gadus viņš mācīja algebru un ģeometriju Rīgas vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolā. 11 gadus E. Runga strādāja tipogrāfi jā akas ielā, kurā drukāja Braila raksta grāmatas, gan par korektoru, gan par salicēju. 22 gadus strādāja par vecāko redaktoru neredzīgo literatūras redakcijā izdevniecībā «Zvaigzne» līdz redakcijas likvidēšanai. E. Runga ievadīja Guntu Biti Braila raksta labirintos un strādāja izdevniecībā «Braila Zīmes», izveidoja kopīgo grāmatu «Braila raksts. Nošu mācība», kuru viņam lūdza izstrādāt skolas mūzikas pedagogi. Edgars bija piekritis būt par konsultantu grāmatai «Braila raksts. Rokasgrāmata», kuru šogad cer pabeigt G. Bite.

Edgaram bija milzīga informācijas bagāža un diemžēl nav neviena skolnieka, kurš būtu kaut daļēji apguvis šīs lielās zināšanas. 2009. gadā Rehabilitācijas centra vajadzībām E. Runga kopā ar Antoņinu Smirnovu izstrādāja apmācību programmu Braila nošu apguvei, kas guva visaugstāko novērtējumu ekspertu vidū no programmām, kuras ir izstrādājis mūsu Rehabilitācijas centrs. 20 gadus Edgars tika ievēlēts NB centrālās valdes sastāvā, ņēma dalību daudzos NB kongresos, aktīvi iesaistījās dažādu jautājumu apspriešanā, prata kodolīgi izteikt savu viedokli, un mūsu cilvēkiem viņš bija autoritāte.

1959. gadā Edgars atbalstīja specializēto redzes invalīdu uzņēmumu darbību, nevis redzes invalīdu darbu valsts uzņēmumos. 1961. gadā viņš aizstāvēja A. Svilāna priekšlikumu paredzēt ik gadu NB sistēmā darbā iekārtot līdz 60 redzes invalīdu un divkārt palielināt produkcijas izlaidi piecgadē. Edgars bija to cilvēku vidū, kuri izskaidroja un pārliecināja 1990-os gados, ka biedrības vadības vēlme dibināt tā saukto kopuzņēmumu ar Maskavu, ieguldot tajā savus uzņēmumus (savus nekustamos īpašumus), pretī saņemot jau mazvērtīgos Krievijas rubļus, vēlāk arī veidot kopuzņēmumu ar «LSB United», kur NB būtu tikai 40%, tātad nebūtu teikšanas, ir apzināta īpašumu zaudēšana. Edgars piedalījās Tautas Frontes kustībā, izteica priekšlikumus pensiju likumam 1990-os gados, kur no grupas izteiktajiem 17 priekšlikumiem tika iestrādāti 13. Zvanīja uz Latvijas Radio, izsakot nostāju dažādos jautājumos. Viņš atbalstīja iesniegto priekšlikumu par asistenta pakalpojuma apmaksas kārtību — lai samaksā 1. Grupas invalīdam, kurš tad pats var izvēlēties sev asistentu un samaksā viņam. Šis priekšlikums ir pieņemts, un tagad mēs to baudīsim.

Mūzika bija Edgara lielais sirds aicinājums, dzīves piepildījums. 1958. Gadā viņš sāka spēlēt klavieres populārajā ansamblī «Rondo», vēlāk šis ansamblis izpildīja arī Edgara dziesmu par mēnesnīcu. Līdz 1985. Gadam dziedāja korī «Jolanta», bija kora biroja priekšsēdētājs, kopā ar Lauru Daubiņu rakstīja kora vēsturi. 1984. gada maijā Universitātes lielajā aulā kora «Jolanta» simtgades koncertā izskanēja E. Rungas «Celies, dziesma, pār Dzimteni!». Edgara dziesmas raksturo plašs akordu spektrs, tās stāsta par dzimteni, ir veltījumi saviem mīļajiem cilvēkiem. Lūk, dažas no Edgara dziesmām: «Rīts», «Rudens», «Oda pavasarim», «Bērzu valoda», kuru dziedāja vīru ansamblis «Senozols», septiņus gadus šajā ansamblī dziedāja ari Edgars. Ansambļa «Epsilons» repertuārā ir E. Rungas dziesma ar Imanta Smirnova tekstu «Juglas ievziedu tango», kuras izpildījums, aranžējums guvis klausītāju un pašu autoru atzinību.

Edgars — tā bija ļoti liela apziņa, pienākums, konkrētība. Jaunībā Edgars gadu vadīja arī sieviešu vokālo ansambli, spēlēja šahu, bet vēlākajos gados — domino. Viņam patika prāta spēles.

Studiju laikā Edgars apprecējās ar Valiju, kopā nodzīvoti 54 gadi, izaudzināta meita Elita, izauguši mazbērni Sniedze un Niklāvs. Kā stāsta Elita, tētis bija labākais draugs... Kad zvanīju no Spānijas pat naktīs, prata mierināt. Garīgam cilvēkam nav svarīga materiālā pasaule. Ļoti mīlēja mammu... Mamma — sirds un nervi. Tētis — prāts, diemžēl jāsaka «bija».

Edgars neizrādīja uz āru savu slimību, centās neuztraukt tuviniekus, jo līdzēt vai ko mainīt jau nebija cilvēku spēkos. Izsakām visdziļāko līdzjūtību sievai Valijai Rungai, meitai Elitai, mazbērniem — Sniedzei un Niklāvam! Atskaties un neseno Edgara 80 gadu jubileju, šodien ir neiespējami pilnīgi izstāstīt viņa dzīves ceļu. Esam zaudējuši izcilu cilvēku, kura ieguldījums nākamām redzes invalīdu paaudzēm Latvijā Braila raksts, nošu mācība, ir nenovērtējams, tāpat arī citi ieguldījumi ir ļoti, ļoti lieli.

Balti bērzi, baltas egles,
Un sāpēs balti arī mēs;
Pastāvēsim klusu brīdi
Diža mūža krustcelēs.
Un kaut dzīves ceļam pāri
Sudraboti sniegi snigs,
Tomēr darbs un Tava mīla
Smilšu kalnā nepaliks.

2011. gada 26. janvārī, Edgaru Rungu izvadīja pēdējā gaitā no Kocēnu kapu kapličas un guldīja zemes klēpī Kocēnu kapos.