Nodaļa — Ceļojums

BUHĀRA — apgaismoto pilsēta
Elvita Ruka
www.la.lv

Senie tuksneša klejotāji Buhāras priekšā sastinga bijībā — no smiltīm negaidīti izauga pasakainas mošejas, pilis un medreses*. Pilsēta bija apjozta ar augstu mūri, lai sargātos no ienaidniekiem, bet caur tā 12 vārtiem tika gaidīti ciemiņi. Buhāra vienmēr ir bijusi mākslas, izglītības, reliģijas un tolerances pilsēta. Arī tagad, kad to droši var dēvēt par bohēmiskāko un brīvdomīgāko vietu Uzbekistānā. Par vietu ar zelta provi.

Haniste ar 999,9 provi
Traucamies uz islāma kultūras pērli, teiksmaino smilšu pilsētu Buhāru. Esam tur jau bijušas, un tā ir pilsēta, kurā patiesi gribas atgriezties. Pilsētas bagātā vēsture ir «zobens abpusgriezīgs» — gan vietējo cilvēku bagātība, gan traģēdija. Vēstures gaitā nīkuļus neviens neiekāro — nedz cilvēkus, nedz pilsētas, nedz valstis. Daudz būtiskāk ir pakļaut lepnos un bagātos, iznīcināt vai salauzt. Buhāra bija liela, varena, neatkarīga haniste līdz pat 1920. gadam. Tajā ietilpa liela daļa tagadējās Turkmenistānas, visa Tadžikistāna un Uzbekistānas bagātākie apvidi, arī tagadējā zelta Meka Zarovšana, kas tulkojumā nozīmē — zelta dzīsla. Vēl līdz šim nav noskaidrots, kādā veidā senie buhārieši ieguvuši šo zeltu.

Patlaban tiek rakti krāteri, darbināta tehnika, nodarbināti tūkstošiem cilvēku zelta ieguvē un pārstrādē, bet agrāk tā visa nebija. Taču zelta netrūka un tas bija visaugstākās kvalitātes — vēl pagājušā gadsimta sākuma sieviešu cepurītes ir rotātas ar milzum daudzu zelta monētu piekariņiem, kuru prove ir etalons — 999,9. Stāsta, ka iešana pēc zelta senajā Buhārā ir bijis varoņu pašnāvnieku darbs. Tas bijis ceļš vairākos etapos, kuros zelts nodots no rokas rokā, bet iepriekšējā posma veicēji nogalināti. Lai vai kā, zelta un bagātības Buhārā nav trūcis, tāpēc ir gluži skaidrs, ka krievu revolucionārajai sērgai šis kumoss likās vairāk nekā iekārojams. Viņiem vajadzēja visu — gan sanaidot un iznīcināt stiprās valstis, gan iegūt to labumus. 1920. gadā Frunze lika ieņemt Buhāru. Jau toreiz tika lietoti ķīmiskie ieroči un senā pilsēta tika bumbota. Primitīvas lidmašīnas, primitīvas bumbas, bet vēl primitīvākas dziņas. Frunzes pakļautībā Buhāras iekarošanā darbojās arī latviešu sarkanie strēlnieki.

Revolucionārie iebrucēji savu panāca. Pilsēta palika tukša. Svinīgi tika pasludināta padomju vara un uzsākta jauna dzīve. Pamatiedzīvotāji bija izklīdināti kur kurais. Vairāki cilvēki, Buhāras patrioti, kas atgriezušies senču dzimtenē, atzīst — pagātne ir nocirsta.

Mēs nezinām savus senčus, nepazīstam vectēvus un vecmāmiņas. Padomju vara padarīja izglītotos, turīgos buhāriešus par klaidoņiem, bet viņu vietā pilsētā sadzina dzīvot ebrejus un irāņus. Tikai tādā veidā ebreji kļuva par vecpilsētas iedzīvotājiem. Senāk — jā, viņu sinagogas bija centrā, taču vakarā, pēc noteikta signāla, vecpilsēta viņiem bija jāatstāj. Tagad nezinātāji ir pārliecināti, ka gan Samarkandas, gan Buhāras vecpilsētas jau vēsturiski ir cēluši ebreji.

Zelta zobi un naglas
Djadja (tēvocis — no krievu val.) Jura, īstajā vārdā Josifs, tik senā pagātnē neieslīgst. Viņš ir Buhāras sinagogas un ebreju skolas sargs, draisks un sprigans. Piedzimis nedēļu pēc kara sākuma, tāpēc uzaudzis bērnunamā un pārkrustīts par Juru. Tagad atgriezies pie patiesām vērtībām, jo «ebreji vienmēr izdzīvos». Nakts stundā viņš ierauj mūs sinagogā un stāsta par neseno vēsturi, kurā atkal viss apgriezies kājām gaisā.

«Ebreji — gudra tauta. Jau laikus zina, kad jāmūk no grimstoša kuģa. Padomju gados vecpilsētā dzīvoja tikai ebreji, 1971. gadā to bija 18 000. Labi dzīvoja, mācēja iekārtoties, neviens viņiem netraucēja. Bet jau Brežņeva laikos sāka emigrēt. Brauca prom, kā zinādami, ka viss juks un bruks... Pēc 1993. gada vēl pēdējais vilnis aizplūda gan no šejienes, gan Samarkandas. Tagad te, manā sinagogā un skolā, es visus pazīstu, 350 ebreju tikai ir palicis. Kas viņu mājās ievācās? Hā, kas — naši zveri (mūsu zvēri — no krievu val.)! Nu, uzbeki taču. Samarkandā atkal tadžiki, tikai tadžiki viņu mājās. Esam atpakaļ 1917. gadā. It kā nekādas padomju varas nebūtu bijis, bet varbūt — labi, ka tā.»

Josifs nepavisam nav bēdīgs, viņam visapkārt draugi — viesnīcnieki, mākslinieki, suvenīru tirgotāji, musulmaņi, ateisti un citi šīs Bābeles ļaudis. Viņš ierauga manu svaigi pirkto cepurīti un teic, ka jāapmazgā. Vai tepat, sinagogā, esmu izbrīnīta. Nu, nē, varam uz skolu iet... Josifs zibina zelta zobus, bet mēs tomēr taisāmies prom.

Klīstu pa senajiem, noslēpumainajiem šauro ieliņu kvartāliem un apceru — vai tiešām ebreji bijuši tik gudri, ka emigrējot piemānījuši visus, iedzīvi sakrāmējuši lielos konteineros, bet naglas izgatavojuši īpašas — galva no metāla, bet pārējais no zelta? Un cik tonnu Buhāras zelta tagad klejo pa pasauli? Un vai ir taisnība, ka bez Buhāras zelta PSRS nekad Otrajā pasaules karā neuzvarētu? Tāpat kā bez Azerbaidžānas naftas?

Islāma bākas
«Jūs zināt, kas tas par torni?» mūs nopratina lepnas kafejnīcas boss. Esam ieskrējušas viņa kafejnīcā, lai no jumta terases nofotografētu slaveno mošeju. Piesēžam uz vakariņām, un saimniekam ir noskaņojums komunicēt. Viņš uzsauc mums dzīres un paliek pļāpāt. Gana gudrs, tas skaidrs, jo muļķim tāda kafejnīca nepiederēs. Bet par torni izmetu muļķīgāko no visām atbildēm — vai no tā meta cilvēkus lejā? Boss gluži vai palecas. «Nu ja, tu jau arī tās padomju fi lmas esi skatījusies...» Viņi taču visu vēsturi apgrieza kājām gaisā, arī šīs muļķības iepotēja, lai islāmu diskreditētu. Tam tornim ir ļoti šauras kāpnes, tur nevienu ar varu neuzstiepsi. Cilvēks viens pats tur teju var uzkāpt. Abās pusēs ir mošejas, lūgšanu nami, saki — kāda jēga mocīties un nest kādu augšā, lai pēc tam nomestu lejā? Tajā tornī katru vakaru sadedza lāpas, lai karavānas neapmaldās tuksnesī, lai nāk uz pilsētu. Padomju laikos? Nu, tas ir garš stāsts... Frunze visu aizslēdza, gribēja nolikvidēt ar saknēm. No pārdesmit mošejām un medresēm lai nepaliek neviena, arī šī — vissenākā un slavenākā... Tikai Staļins to atkal atvēra. Tas ir vienīgais augstākais islāma institūts, kas darbojies visus padomju laikus. Te mācījušies visi augstākie mullas, visi gājuši caur Buhāru, arī Kadirovs... Tagad arī mācās, taču... Valsts negrib, lai jaunatne aizraujas ar islāmu, liek netiešus šķēršļus, neļauj pulcēties. No vakhabītiem baidās. Mums jau bija terora akti, tad prezidents uzsāka nežēlīgu cīņu. Par to viņš jāciena. Vesels cietums ar viņiem pilns. Mērena ticība ir laba, bet cilvēki aizdegas un tad sākas ekstrēmisms. Tagad pat mulla vairs skaļi uz namazu nesauc, prezidents aizliedza. Pilsēta uzreiz šķiet sveša...

Dzīvojam un priecājamies
Boss ir kārtīgs padomju produkts. Ieguvis labu izglītību, izsities, kaut komjaunatnē nekad nav bijis, bet partijā nepaspēja iestāties — savienība izjuka. Uztaisījis labu karjeru, bet skaidri redz vēsturiskās kļūdas un aizstāv savu tautu.

«Krievi ienākot pasludināja, ka tikai 2% uzbeku esot gramatnije (lasītpratēji — no krievu val.). Bet par izglītotiem tika uzskatīti tikai tie, kas prot krievu valodu. Absurds! 30 gadu laikā trīs reizes tika nomainīta rakstība. No arābu uz latīņu, tad uz kirilicu. Tas apzināti, lai tautai sarežģītu ceļu uz izglītību. Pār muļķiem taču ir vieglāk valdīt! Tikai tagad uzbeku valoda atgūst savu statusu, citādi jau literārā valoda bija gandrīz iznīdēta. Protams, arī es mācījos un augstāko izglītību ieguvu krieviski. Labi runāju! A, ko darīsi, kādā laikā esi piedzimis, tādā arī jādzīvo... Kas mums no krieviem palicis? Hā, daudzstāvu mājas un šņabis! Agrāk Uzbekistānā daudzstāvu namu nebija un šņabi arī mēs nedzērām. Tagad? Dzīvojam un priecājamies, kā mākam!»

Saule jau ir norietējusi un virs medreses spīd spožs mēness sirpis. Šo bildīti varētu izgriezt un ielikt jebkurā gadsimtā, jebkurā valsts iekārtā. Ir tik dīvaini to apjaust. Tik dīvaini sajust tuksneša bākas smaržu vējā. Saprast, ka visas valsts iekārtas ir laicīgas un aizvējo smiltīm līdzi.

Meistaru bohēma
Šavkats mūsu ceļā ir Dieva dāvana. Viņš ir viens no Buhāras vadošajiem fotogrāfiem — slavens, gudrs, komunikabls un ar apbrīnojamu humora izjūtu. Viņa aprūpē Buhāra mums atklājas kā krāšņa, vitāla būtne, no kuras var sagaidīt daudz pārsteigumu. «Jūs zināt, Buhārā agrāk netika dalītas tautības, tāpat kā Amerikā. Tā arī bija nacionalitāte — buhārietis, nevis tadžiks, uzbeks, turkmēnis... Es, piem., esmu visīstākais irānis. Buhārā visi runā uzreiz trīs valodās — farsu, tā vairāk tadžikiem un irāņiem tuvāka, uzbeku un krievu. Un visi saprotas!»

Šavkatam vecpilsētā ir sava fotogalerija, kas iekārtota kādā «karavansaraj». Tās vēsturiski ir bijušas tirgotāju mītnes ap slēgtu pagalmu, kur katram bijusi sava daļa. Modernajā Buhārā tā ir bohēmas pasaule, jo «karavansaraj» pārvērsti par mākslinieku darbnīcām. Durvis ir vaļā, un aiz katrām kāds kaut ko meistaro. Šavkatam ir izstādītas fotogrāfijas, kaimiņš taisa mūzikas instrumentus, kāds cits kaļ vara bareljefus, blakus darbojas zelta izšuvējas, ik pa brīdim pagalmā parādās krāsām notriepies mākslinieks... Te var pavadīt visu dienu un negarlaikoties ne mirkli. Visi nāk viens pie otra ciemos, runā par mākslu, dalās savās sajūtās un dzīves fi lozofi jā. Te ir brālība un pleca sajūta, kādas pietrūkst Latvijā. Šie mākslinieki ir meistari, kas turpina gadsimtiem senas amatu tradīcijas un darina izcilus mākslas darbus. Dēļ tā vien ir vērts braukt uz Buhāru — kaut apskatīt un jūsmot. Ja vēl izdodas iekļauties sarunās, tad garīgais pacēlums ir garantēts. Kad pagalmā uz velosipēda «Aurora» iebrauc kāds mazs, smaidīgs vīrietis ar lielām ūsām un aicina uz Bahai ticības sanāksmi, esmu gatava uzreiz. Eksotiski garīgie meklējumi Buhārai piestāv! Šī Irānā dzimusī ticība sludina visu reliģiju vienotību un pasauli uztver kā ziedošu dārzu. Tā kā tikšanās ir noorganizēta tikai man, tad cilvēku nav daudz. Krievu valodas skolotāja uzbekiete, matemātikas profesors irānis (uz velosipēda) un vijoļspēles meistars tadžiks man nodzied tik skaistas lūgšanas, ka sajūtu Buhāras apgaismoto, meklējošo un multikulturālo garu. To, kas nav domāts tūristiem, bet pašu dvēselēm.

Buhārā visi grib filmēt
Šavkats dzīvo tikai pārsimts metru attālumā no savas galerijas. Tā ir vecpilsēta ar savām šaurajām ieliņām, bērneļu rotaļām, veču košajiem halātiem un mutuļojošo sadzīvi. Noslēgtie pagalmi pat ārpusē liecina par vitālu un kolorītu dzīvi iekšpusē, vilina ar gardām smaržām un daudzbalsīgu kņadu. Šavkata māja ir autentisks senās Buhāras kultūras paraugs. Viņa ģimene savulaik pilsētā ienākusi no laukiem. Tēvam bijušas vienlaikus trīs sievas un visas sadzīvojušas labi. Šavkatam gan pieredze ir daudz vētraināka. Pirmajai vairāk paticis zelts, nevis vīra aizraušanās ar mākslu. Otrā esot bijusi neganta kā pūķis un ar pirmo sievu abas kāvušās pat publiski uz ielas. Tad arī Šavkats tēvam jautājis — kā tev izdevās saglabāt mieru mājās? Tās nebija sievietes, tēvs atbildējis, tie bija eņģeļi... Ar trešo sievu Šavkats dzīvo laimīgi, arī sievai patīk māksla un viņa ir vīra uzņēmuma direktore. Spīdina zelta zobus, gatavo garšīgu plovu un neatsakās arī iedzert kādu glāzīti tekilas. Kopā Šavkatam ir seši bērni, bet pats viņš bijis 10. bērns ģimenē. Kā jaunākajam viņam pienākusies tēva māja. Un tēvs bijis ļoti gudrs, katram bērnam cauri redzējis. Jutis, ka jaunākais ir «pasists uz mākslu», sūtījis mūzikas skolā. Taču mazais delveris par katru cenu gribējis uzņemt kino, filmēt filmas... Buhāra veicina fantāziju, tas ir neapšaubāmi. Šavkats tomēr kļuvis par fotogrāfu, taču viņam sanācis darboties arī kino. Esmu bijis fotogrāfs «Uzbekfiļm», «Mosfi ļm», Holivudas un Bolivudas filmām, viņš lepni stāsta, Buhārā taču visi grib filmēt! Es vispār esmu laimīgs cilvēks, visiem tēva padomiem paklausīju!

Zelta māja un padomi
Padomju laikā vēsturi necienīja pat Buhārā. Vecpilsēta neskaitījās prestižs rajons, tāpēc vecākie dēli bija ļoti neapmierināti, kad tēvs nolēma iegādāties senu namu tieši vecpilsētā — autentisku un īstu. Tur nebija moderno komunikāciju, bet bija senatnes gars, kas saglabājies joprojām. Goda istaba rotāta krāšņiem kokgriezumiem un mozaīkām, iebūvētiem, smalkiem rakstiem apgleznotiem plauktiem un skapīšiem, kas raksturīgi tikai Buhāras kultūrai. Runā, ka katras mājas stūros pēc senas tradīcijas tiek ierakts zelts. Ja nu nāk ļauni laiki un māja tiek nopostīta, lai ģimene var sākt jaunu dzīvi. Tēvs pirms miršanas sasaucis kopā visus bērnus, izteicis pēdējo gribu. Viss sadalīts tā, lai nekāda plēšanās par mantu nebūtu pat iedomājama. Šavkatam ir uzticēta senā māja, jo viņam ir mākslinieka dvēsele. «Zelts nav tas, kas spīd, zelts ir jūsu sirdī, mājās un ģimenes mierā — glabājiet to!» tēvs devis savu pēdējo padomu.

Dzīva ir Buhāras leģenda par pazudušo dēlu. Kādam tēvam dēls bijis liels plītētājs un uzdzīvotājs, lietas nav vedušās, vienmēr viņš zaudējis lielas naudas summas, iekūlies nepatikšanās un parādos. Tēvs visādi centies palīdzēt, bet velti. Pirms miršanas lūdzis dēlam tikai vienu — ja viņam dzīvē būs tik slikti, ka pats izlems beigt šīs zemes gaitas, lai karas tikai savās mājās, goda istabā pie sijas. Kad dēls uzdzīvē zaudējis pēdējo grasi un sapratis, ka citas izejas nav, gājis kārties. Paklausījis tēvam, uzkāris cilpu un devies nāvē. Bet sija sabrukusi no pirmā pieskāriena un pār pazudušā dēla galvu nobiris zelta monētu lietus. Gādīgais tēvs nebija pametis arī savu pazudušo dēlu un izglāba no kaunpilnas nāves. Runā, ka pateicīgais dēls kļuvis par godavīru un visu mūžu slavējis tēva mīlestību un gudrību.

Buhāras dažādais zelts
Par zeltu Buhārā un visā Uzbekistānā var rakstīt daudz. Tas spīd, mirguļo un laistās valsts pārspīlētajā reprezentācijā, dažādos pieminekļos un zelta galvās. Tas koši un saulaini mirgo cilvēku mutēs. Zelta zobi joprojām ir pārticības un reprezentācijas simbols. Pat ubagojošiem čigāniem, kam mājās nav maizes kumosa, zelts mutē ir obligāti. Dzīvs, slavens un rosīgs ir Buhāras zeltlietu tirgus. Tas darbojas vecpilsētā un īpaši aktīvs ir svētdienās. Tad no zelta var apžilbt un krist arī grēkā. Īpaši vērtīgi un skaisti ir senie Buhāras līgavu auskari. Tie gatavoti no visaugstākās proves zelta — 999,9 — un ir tik viegli, ka nav pat sajūtami. Īpašus tos dara arī neatkārtojamais dizains, ko katrs meistars veidojis ar savām smalkajām rokām un sirdi. Zelta izšuvumi ir somām, kurpēm, audumiem, tērpiem, cepurēm, lakatiem, un tas viss joprojām tiek valkāts arī ikdienā. Tāpēc pastaiga pa Buhāru ir kā tūkstoš un vienas nakts pasaka, kurā neiederas vien šortos un T-kreklos tērptie ārzemju tūristi. Zelts ir arī cieņas izrādīšanas zīme. Ja kādam svarīgam cilvēkam ir jubileja, tad noteikti tiek saskaitīts — cik viesu ieradušies ar zeltu izšūtajos halātos. Jo vairāk, jo jubilārs cienījamāks. «Zelts» mirgo arī pie to veterānu krūtīm, kas vēl piedalās 9. maija svinībās. Uzbekistānā to sauc par Piemiņas dienu un godā dažādus varoņus, tomēr visvairāk godina un aprūpē sirmos aksakalus. Prezidents pat izdevis speciālu rīkojumu, kā šie svētki jāsvin, un reglaments tiek ievērots visās pilsētās. Tie ir pompozi un krāšņi, to laikā demonstrē šodienas militāro spēku varenību, tomēr parāda cieņu arī sirmajiem varoņiem. Daudz viņu nav palicis, taču daži vēl ir ļoti sparīgi. Kāds brīvdomīgs vīriņš, visu Buhāras zelta izšuvēju skolotājs, savas medaļas spītīgi nav pielicis. Kāpēc man likt, ja tās «bļembas» var tirgū nopirkt? Viņš savelk seju viltīgā grimasē un atmet ar roku. «Pats zinu, kāds varonis esmu vai neesmu, man tos bleķus nevajag.» Tāpēc pompozajā parādē nepaklausīgais večuks ir noslēpts pašā aizmugurē, bet jau pēc brītiņa viņš smaidīgs dzer tēju kādā no Buhāras bagātīgajām čaihanām**.

Visvērtīgākais zelts tomēr ir un paliek cilvēku sirdīs, to spējā priecāties par dzīvi un mirdzēt arī grūtos brīžos. Cilvēciskais zelts te ir cilvēku savstarpējās attiecībās un kuplajās ģimenēs. Uzbekistāna ir viena no jaunākajām valstīm pasaulē — trešā daļa iedzīvotāju nav sasnieguši 18 gadu vecumu. Austrumiem raksturīgā kopības izjūta ir tas, kas rietumniekus dara domīgus. Jo nedaudz gribas apskaust...

Taču zelts Uzbekistānā ir arī pavisam īsts. Aptuveni 300 km attālumā no Buhāras ir zeltraču pilsēta Zarovšana, un mēs dodamies ceļā. Tai blakus, Kizilkuma tuksnesī, atrodas Eirāzijā lielākais karjers, kur zeltu iegūst atklātā veidā — Muruntau. Ne jau pēc paša zelta braucam, bet pēc piedzīvojumiem gan. Un tie Zarovšanas pilsētā mums izvērtīsies grāmatas vērti...

* medrese — vidējā vai augstākā musulmaņu skola Tuvo un Vidējo Austrumu zemēs
** čaihana — tējnīca Vidusāzijā