Tandēms un es
Žurnāls «Gegenwart» Nr. 2. (2012)

No vācu valodas tulkojusi Līga Ķikute

Rabea Millere (37) dzīvo Minhenē kopā ar draugu un pēc daudziem bezdarba gadiem ir biroja darbiniece sociāli nelabvēlīgā situācijā nonākušu jauniešu un pieaugušo izglītības centrā. Brīvajā laikā viņa ir arī iedvesmas pilna rakstniece.

««Aiziet!», es uzsaucu savam draugam, un mēs abi spēcīgi minam pedāļus. Debesis ir spilgti zilas un saule priecīgi smaida sejā. Kas par dienu! Mēs ar draugu dodamies izbraucienā ar tandēmu.

Ar to sapnis ir piepildījies! 20 gadus nebiju uzsēdusies uz riteņa. Kad 14 gadu vecumā slimības dēļ paliku gandrīz neredzīga, vecākiem nebija vietas tandēmam, bet, kad tas beidzot bija pieejams, trūka priekšējā braucēja. Tā pagāja gadi… «Braukšanu ar riteni neaizmirst,» domāju es un mans draugs, ar kuru mums ir līdzīgas problēmas. Ups! Ķēde nokrita!

Mūsu tandēms, kurš nostāvējis mana drauga brāļa pagrabā, ir ražots Vācijas Demokrātiskās Republikas laikā. Mēs to parvedām no Berlīnes uz Minheni, kur vecajam braucamajam vajadzēja šo to nomainīt. Taču es atkal varu braukt ar riteni! Cik skaisti ir braukāt pāri zaļām pļavām un cauri vēsiem mežiem! Mēs traucamies tik ātri, ka pat ērcēm pie papardēm jāturas, lai tās netiktu aizpūstas. Tā ir pēc zaudējuma atkal atrasta dzīve!

Savas pirmās brilles es dabūju četru gadu vecumā. Ar tām mana redze tika labi koriģēta arī tad, kad, gadiem ejot, man vajadzēja arvien stiprākas. Taču tad pienāca tā 1988. g. novembra diena: es pārnācu no skolas ar plaušu karsoni un nolikos gulēt. Kad pamodos, uzliku savu dzirdes aparātu, kurš man bija jau no sešu gadu vecuma un… vairs neko nedzirdēju!

Sākumā es brīnījos par sliktām baterijām, taču arī ar jaunām es neko nedzirdēju! Man radās nelāga priekšnojauta… Vakarā nāca nākamais trieciens: es tikpat kā nevarēju redzēt! Nedaudz vēlāk es nevarēju viena skriet, sēdēt un stāvēt. Runa palika neskaidra. Visbeidzot vecāki piezvanīja uz slimnīcu…

Mans draugs arī ir vājdzirdīgs, un komunikācija uz tandēma bieži ir apgrūtinoša. Ko domā cilvēki, kad viņus aizķer tandēms ar skaļām balsīm?

Pēc redzes un dzirdes spēju samazināšanās, ar kreiso ausi es varēju uztvert tikai skaņas viļņus, labajā dzirdes atlikums bija 20%. Es nēsāju spēcīgu dzirdes aparātu, pamazām mācījos lasīt no lūpām un zīmju valodu. Ar gandrīz neredzīgām acīm tas bija izaicinājums. To visu kopā ņemot, es varēju uztvert ap 30% skaņas.

Cerībā uzlabot dzirdi, 1998. g. ievietoju hohlearo implantu. Cik laimīga es biju, kad pamazām no jauna atklāju runu un mūziku! Pēc daudziem treniņiem es pat varēju runāt pa telefonu, klausīties radio un skatīties televizoru. 2004. g. es nolēmu ievietot implantu arī otrā ausī.

Mēs atrodamies pie skaistā alus dārza. «Man slāpst!», es saucu uz priekšu. Mans draugs sauc pretī: «Es arī esmu nedaudz izslāpis! Pieturēsim?» Mēs nokāpjam no tandēma, un draugs meklē ritenim vietu. Pa to laiku es noņemu no galvas ķiveri un ļauju domām ceļot…

Es varu būt lepna par to, ko pēdējos 20 gados esmu sasniegusi. Daudz kas ir noticis tā, kā esmu to iztēlojusies. Ekstrēmām situācijām nepieciešami īpaši risinājumi. Mans moto: «Nepadari invaliditāti par šķērsli.* Ja tu pats to nedarīsi, arī neviens cits to nedarīs.» Līdzcilvēki ir tikai spogulis tam, kas no cilvēka izstaro. Noslēgšanos var uzskatīt par atgrūšanu. Pamazām iemācījos pieņemt redzes, dzirdes, kustību un līdzsvara problēmas.

2008. g. vasarā sāku mācīties pārvietoties ar spieķi, ko veiksmīgi apguvu. Patiesībā man to vajadzēja iemācīties jau pirms 20 gadiem. Būtu bijis vieglāk, taču mans lepnums mani atturēja no palīglīdzekļa pieņemšanas. Kāpēc es nevarēju tik ilgi pieņemt savas redzes problēmas? Vai tāpēc, ka nepazinu cilvēkus ar redzes invaliditāti? Mana mobilitātes trenere man ir ļoti palīdzējusi.

Kamēr caur mežu dodamies mājup, es draudzīgi pamāju savai pagātnei. Tā nav bijusi viegla, taču esmu no tās daudz iemācījusies. Tagad es viņai pamirkšķinot varu pateikt «Paldies»…»

* Vācu valodā vārdus «šķērslis» un «invaliditāte» apzīmē ar vienu un to pašu vārdu — die Behinderung.