Neparasta nometne
Anna Dubovika

Vēlos pastāstīt par vienu no nozīmīgākām šīs vasaras aktivitātēm. Šī gada vasarā — no 9. jūlija līdz 13. jūlijam projekta «Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā» ietvaros notikusi vasaras nometne «Tilts uz veiksmi» jauniešiem ar redzes traucējumiem. Tās norises vieta — atpūtas bāze «Mežrozes», kura atrodas Priekuļu novadā, Liepas pagastā. Šajā vietā nometne notika jau otro vasaru pēc kārtas. Tajā piedalījās jaunieši ar redzes traucējumiem vecumā no 16 līdz 30 gadiem.

Nometnes dienas kārtību nodrošinājuši, kā arī rūpējušies par mūsu drošību LNB projekta koordinators un 4 LNB teritoriālo organizāciju vadītāji. Jāpiebilst, ka šovasar nometne norisinājās otro reizi, un es, arī būdama nometnes «Tilts uz veiksmi» dalībniece, tajā piedalījos pirmo reizi, un tieši, pateicoties dalībai tajā, radās doma uzrakstīt šo nelielo rakstu. Šī raksta tapšanas mērķis nav uzskaitīt nometnes norises kārtību, bet gan dalīties ar tajā iegūtiem iespaidiem, kas, iespējams, spēs rosināt jauniešus, kuri vēl nebija piedalījušies, piedalīties turpmākajās nometnēs.

Man jāatzīst, ka ceļā uz nometni mani pavadīja šaubas un neziņa, iespējams, arī neticība savām spējām — jau tā doma vien, ka pastāvēs uzdevumi, ar kuriem nebūs iespējams tikt galā, radīja uztraukumu. Un šis uztraukums radīja domu, ka turp dodas daudz spējīgāki jaunieši, un, likās, nu ko tad es, ja manas spējas aprobežojas ar mūziku, grāmatām un Braila tekstu veidošanu.

Tomēr nometnes sākums par bailēm neliecināja. Lai gan bija atvēlēts ļoti maz brīvā laika, tomēr bija iespēja vienam otru iepazīt un arī bija prieks sastapt jau pazīstamus jauniešus. Lai gan istabiņās dzīvojam pa četriem cilvēkiem (lielākais 6 cilvēki) katrā, tās atradās blakus viena otrai, un nemaz nebija tālu jāiet, lai parunātos ar citiem — atlika tikai iziet ārā no istabiņām. Netālu no dzīvojamām mājām atradās ēdamistaba un arī nojume — vieta, kur notika nodarbības, un, lai gan nokļūt uz tām mums, neredzīgajiem, palīdzēja vājredzīgie jaunieši, kā arī darbinieki, bija arī viegli orientēties līdz attiecīgajai vietai pašam, izmantojot spieķi.

Dienas otrajā pusē jau sākās aktivitātes. Bija tikšanās ar kinologu, un mums tika nodrošināta iespēja iegūt informāciju par suņu-pavadoņu eksistenci, viņu uzvedību, viņu apmācīšanu un arī uzturēšanu. Suns-pavadonis vārdā Zane bija arī nometnes dalībniecei Beātei Bringulei. Nometnes vietā bija ieradies arī Latvijas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centra speciālists Aleksejs Volkovs ar savu suni- pavadoni vārdā Brālis Teodors, ar kuru neredzīgajiem jauniešiem bija iespēja izmēģināt izstaigāt vienu nelielu ceļa posmu.

Tā man bija jau otrā reize, staigājot ar Teodoru, pirmā reize bija orientēšanās nodarbībā, tomēr abās reizēs izjūtas ļoti neparastas, un pieļauju domu, ka, lai pierastu pie suņa-pavadoņa, nepieciešams ilgāks laiks, nekā staigājot ar cilvēku pie rokas, kā arī nepieciešams savs suns-pavadonis, lai regulāri staigātu. Mani izbrīnīja suņa pielāgošanās cilvēka tempam.

Vakarā sekoja dažas spēles, kuras man nebija līdz šim zināmas, taču uztvēru tās gan kā izklaidējošas, gan prātu rosinošas. Piemēram, spēle, kurā vajadzēja atsaukt atmiņā dažādu stāstu vai filmu varoņus, izlozējot kādu vārdu, un, atbilstoši stāstam, atrast savu pāri. Atzīstu, ka sava izvēlētā vārda būtību sapratu ar darbinieku priekšā teikšanu! Piedaloties šādās spēlēs man domās bija jāatzīst sava intelektuālā sakāve — tā lika man apzināties, cik tomēr ir šaura mana iekšējā pasaule, kuru nepieciešams bagātināt.

Ļoti interesanta, pamācoša un motivējoša gan man, gan arī pārējiem šīs nometnes dalībniekiem likās nometnes otrā diena — tajā nodarbības pasniedza motivācijas treniņu vadītājs Nauris Svika. Nodarbības iesākās ar mērķu izvirzīšanas mācību. Tad sekoja visai sarežģītu, bet izaicinošu uzdevumu virkne, kura prasīja no jauniešiem izkopt spējas dažādu stratēģiju plānošanā. Minēšu tikai dažus ekstremālākos uzdevumus, kas prasīja labu komandas saliedētību un individuālu sevis pārvarēšanu, veicot izaicinošas darbības. Piemēram, cilpas mešana un pārlekšana tai pāri, kā arī uzdevums — tikt pāri novietotās virves otrajā pusē — liela nozīme bija grupas, darbinieku un paša pasniedzēja atbalstam. Taču, manuprāt, visizaicinošākais uzdevums bija noiet dažus metrus pa nostieptu virvi, ar rokām turoties pie blakus novietotās virves. Kāpēc šo uzdevumu uzskatu par visekstremālāko? Pirmkārt, tas prasīja drosmi, kuras, kā līdz šim uzskatīju, man nebija, jo piederu pie bailīgo cilvēku kategorijas, tāpēc likās, ka, paveicot šo uzdevumu, tika veikta pavisam neparasta darbība. Šo uzdevumu veicot, neizpalika arī stress, jo tas bija jādara, citas izvēles nevarēja būt. Otrkārt, vajadzēja noturēt līdzsvaru. Taču tas radīja tādu, līdz šim nebijušu iespaidu, kuru ir grūti vārdos aprakstīt.

Vēlāk sekoja uzdevumi, kas bija, manuprāt, ar domu izkopt un attīstīt vadīšanas spējas, kuros liela nozīme bija pasniedzēja konsultācijām. Jaunieši tika sadalīti grupās, mums bija jāiedomājas sevi, strādājot un vadot uzņēmumu, kuram jāizveido, kā arī jāprezentē radio un pēc tam arī televīzijas reklāmas, ar mērķi popularizēt nometnes teritorijas objektus, kā arī iesaistīt vairāk jauniešu ar redzes traucējumiem turpmākai dalībai šajā nometnē.

Nākamais, ne mazāk sarežģīts uzdevums bija tilta izveidošana no ķieģeļiem, bija jāiedomājas upe, kurai pa šo izveidoto tiltu jāpāriet tās otrajā krastā, un, lai izveidotais tilts nesabrūk, nedrīkstēja noiet no tā.

Dienas noslēdzošais uzdevums bija jauniešu prezentācijas par izvēlētām profesijām, lai pierādītu to atbilstību savām spējām un redzes stāvoklim.

Ne mazāk informatīva bija trešā nodarbību diena — tikšanās ar valsts nodarbinātības aģentūras karjeras konsultantiem. Šajās lekcijveida nodarbībās guvām informāciju par «bezdarbnieka» un «darba meklētāja» statusa atšķirībām, «pašnodarbinātā» statusa iegūšanas iespējām, kā arī bezmaksas lekciju kursu apmeklēšanas iespējām. Ne mazāk svarīgu informāciju ieguvām arī par nodarbinātības organizācijas «Eures» (organizācija, ar kuras palīdzību cilvēki iekārtojas darbā citās Eiropas valstīs) darbības funkcijām. Pēc šīs informācijas sekoja uzdevums — atmiņas tests par iegūto informāciju, kas bija pildāms grupās, un labākā grupa par vislielāko pareizo atbilžu skaitu tika apbalvota. Lekciju izskaņā mums tika piedāvāts individuāli pildāms tests, kas nosaka izvēlētās profesijas piemērotību.

Informatīvās dienas turpinājumā noderīgas lietas varējām uzzināt, tiekoties ar vienu no Latvijas nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Šajā nodarbībā tika stāstīts par Eiropas nodarbinātības projekta «Jaunatne darbībā» darbības jomām — par brīvprātīgā darba iespējām ārvalstīs un projektu rakstīšanas iespējām.

Brīvajos brīžos pirms un pēc nodarbībām neizpalika arī kopīga dziedāšana, kura visaktīvāk noritēja, pateicoties mūsu skolas muzikālākajiem absolventiem Laurim Kuzņecovam, Laimai Liepiņai un Beātei Bringulei. Manuprāt, viņus vajadzētu dēvēt par šīs vasaras nometnes muzikālajām dvēselēm, jo, pateicoties viņiem tik daudz dziesmu varēja izdziedāt un arī daudz jaunu dziesmu uzzināt. Notika interesanta spēle, kurā bija iespējams parādīt savas zināšanas, piemēram, dziedot dziesmas, kuras satur skaitļus, vai arī, sadaloties komandās, bija iespēja parādīt, cik daudz dziesmu (tautasdziesmu vai oriģināldziesmu) mēs zinām, piemēram, par dabu — kokiem utt. Kādēļ to visu pieminu? Piedaloties šajās spēlēs, konstatēju vēl vienu būtisku lietu, par ko, iespējams, ikdienā nebūtu aizdomājusies un ko uzskatu par kļūdu. Tā kā visu laiku ir pierasts dziedāt, lasot no lapas, tad izrādījās, ka ļoti mazs dziesmu krājums ir zināms no galvas — iespējams tajā laikā mani bija pārņēmis uztraukums, taču, saprotams, ka šī kļūda mūziķim nav piedodama, un kļuva skaidrs, ka šī kļūda jālabo nekavējoties.

Patīkamu iespaidu atstāja arī grupas «Eolika» solistes Olgas Rajeckas ierašanās. Viņa sniedza mums koncertu, kura programmā iekļāva daudzas mums pazīstamas dziesmas, un mums bija iespēja arī viņai uzdot sev interesējošus jautājumus. Jāteic, ka man un arī citiem jauniešiem, sevišķi tiem, kuri nolēmuši saistīt savu dzīvi ar mūziku, tikšanās ar populāru dziedātāju sagādāja īstu gandarījumu, un šķiet, ka arī pašai dziedātājai bija patīkami sniegt koncertu mūsu «čamdīgo» publikai. Iepriecina, ka populārus mūziķus varam sastapt, kā arī dziedāt kopā ar viņiem, ne tikai piedaloties mums jau zināmajā festivālā «Nāc līdzās».

Ne mazāk interesanta likās arī ceturtā nodarbību diena ar karjeras konsultanti Aelitu Vagali. Šīs nodarbības varētu raksturot kā daudzpusīgas — ar interesantām spēlēm un psiholoģijas testiem. Minēšu tikai dažus no tiem: piemēram, personības īpašību noteikšanas tests ar dažādu ģeometrisko figūru zīmēšanas palīdzību, kas gan labāk izprotams redzīgam cilvēkam, nekā neredzīgam, jo pat manu studiju laikā šādi testi netika pildīti, un tāpēc grūti iedomāties, ka manas personības īpašības sakristu ar to, ko nosaka attiecīga figūra.

Neizpalika arī individuāli veicamie uzdevumi, kas parāda, ko mēs «gribam», «varam », «protam», īstenojot izvēlētajā profesijā izvirzītos uzdevumus. Lielas pārdomas rādīja psiholoģijas tests ar daudziem (aptuveni 174) jautājumiem, pēc kura skaidri var noteikt piemērotību konkrētai profesijai, kā arī norādīt papildus jomas.

Netrūka arī daudz citu iespaidu, kas gūti no nodarbībām brīvajā laikā —braukšana ar kvadraciklu un «bagiju» — mašīnīti, līdzīgu kvadraciklam. Sajūtas, ko piedzīvoju es un, iespējams, arī pārējie jaunieši, šo braucienu izbaudot, ir grūti aprakstāmas vārdos, tādēļ nevaru tās nenosaukt par neparastām. Tās apvienoja bailes, kuras radās brauciena sākumā, ar sajūsmu un drošības izjūtu, atrodoties pieredzējušā instruktora vadībā. Tas viss mani uzrunāja, un tā kā nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ neizdevās pēdējo vakaru pavadīt svaigā gaisā, pie degoša ugunskura, tamdēļ radās iespēja dejot telpā pie skaļas mūzikas, un visu to, kas bija šajās dienās sakrājies, radās vēlme izpaust dejās, kas notika gandrīz bez pārtraukuma.

Slikto laika apstākļu dēļ izpalika arī noslēdzošās dienas sporta aktivitātes, tās tika aizvietotas ar braucienu ar katamarānu un kopīgām pārrunām.

Noslēdzot šo nelielo rakstu, varu teikt, ka šī neparastā nometne mani uzrunāja. Piedalīšanās rīkotajās aktivitātēs man parādīja, cik lieliski reizēm ir uz laiku «izrauties» no mierīgās dzīves, precīzāk izsakoties, no grāmatu pasaules, lai, tajā atgriežoties, apzināties, cik jauki padarīt savu iekšējo pasauli daudzpusīgāku. Vēl pāris lietas, kuras sāku apzinātos, pateicoties dalībai nometnē: pirmkārt, iemācīties darīt daudz jaunas, praktiskas lietas; otrkārt, pārvarēt kautrīgumu. Mans novēlējums jums, lasītājiem, kuri noteikti vēlēsies apmeklēt arī turpmākās nometnes, būtu izmantot visas iespējas, gūt prieku darbojoties un arī saņemt milzīgu «adrenalīna» devu.

Lielu pateicību esmu parādā arī darbiniekiem par viņu lielo ieguldījumu nometnes rīkošanā, atbalstu un iedrošinājumu, cerot, ka šādas nometnes būs arī turpmāk.