Nodaļa – Dzīvesstāsts

Atkal gaismā. 4. daļa
Vizuālā pieredze un tehniskā uztvere

Roberts Kursons (Robert Kurson)
tulkojis Pēteris Locāns

Operācija
Viņš piezvana Dakterim Gudmenam un saka: «Dan, es piedalos.»

Gudmens paskaidro procedūras tehniskās detaļas. Viņa atlikušajai acij ieplānotas divas operācijas. Pirmā būs limbālo (radzenes malās esošo) cilmes šūnu pārstādīšana no miruša cilvēka.

Šo metodi izstrādāja Kolumbijas universitātes Ņujorkā ārsts pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, bet tikai nesen tā atradusi plašāku pielietojumu. Acs radzenes limbālās cilmes šūnas nodrošina caurspīdīgu aizsargvirsmu radzenei — «acs logam». Līdzīgi visām pieaugušajām cilmes šūnām tās pastāvīgi dalās, un aug jaunās šūnas. Šāda nolietoto šūnu aizstāšana ar jaunajām uztur radzenes virsmu caurspīdīgu. Tātad bez cilmes šūnām radzene ātri vien kļūtu netīra, līdzīgi mašīnas vējstiklam bez mazgāšanas šķidruma pieplūdes.

Bērnībā iegūtie ķīmiskie apdegumi bija iznīcinājuši organisma spējas šādas šūnas radīt. Tālab bija viedoklis, ka Maikam nekad vairs nav lemts redzēt. Kad deviņdesmito gadu sākumā ārsti iemācījās pārstādīt radzenes donoršūnas no mirušajiem cilvēkiem, situācija sāka mainīties. Maika donors bija jaunietis, kas gājis bojā motocikla negadījumā — šāds variants ir viens no biežāk lietotajiem radzeņu šūnu transplantācijā. Donoršūnas, ja organisms tās pieņems, funkcionēs tā, it kā tās būtu viņa paša šūnas, daloties, atjaunojoties un ļaujot radzenes virsmai palikt caurspīdīgai, iespējams, uz visu mūžu.

Nākamais solis ir imunitātes nomākšanas medikamentu kurss, lai cilmes šūnas organismā netiktu atstumtas. Tuvā nākotnē zinātnieki droši vien spēs audzēt paša pacienta cilmes šūnas mēģenē, tā novēršot atstumšanas risku. Bet tagad Maikam būs jāgaida mēnešiem, kamēr organisms svešās cilmes šūnas pieņems.

Kad šūnu ieaudzēšana būs pabeigta, viņam būs otra operācija — parastā radzenes pārstādīšana. 500 cilvēkiem pasaulē bija veikta radzenes cilmes šūnu pārstādīšana. Doktors Gudmens nezināja gadījumu, kad tā būtu veikta cilvēkam, kurš bijis neredzīgs visu mūžu.

Gudmens prognozēja 50% izdošanās varbūtību gada laikā. Veselības riski neizdošanās gadījumā — gaismas sajūtas zudums, spontāna šūnu atstumšana un medikamentu lietošanas blaknes: varbūtējā nieru un aknu mazspēja, ļaundabīgais audzējs.

Telpiskā uztvere un eiforija
1688. gadā Dublinas iedzīvotājs Viljams Molenuks (William Molyneux) savam draugam filozofam Džonam Lokam uzdeva klasisko jautājumu. Viņš lūdza iedomāties pieaugušo, kurš nekad nebija redzējis, tikai ar taustes palīdzību vien atšķirt kubu no lodes. Pēc tam, ja šis cilvēks atgūtu redzi, vai ar tās palīdzību vien viņš varētu atšķirt kubu no lodes? Molenuks apgalvoja, ka šāds cilvēks ar redzes palīdzību vien nevarētu atšķirt lodi no kuba. Loks bija vienisprātis — ar arhibīskapu Džordžu Berkliju un citiem tā laika filozofijas milžiem. Viņu prātojuma būtība bija šāda: redzes neatņemama sastāvdaļa ir redzēšanas pieredze. Bez redzēšanas pieredzes neviens nevar patiešām redzēt.

Vēsturē ir fiksēti ap 20 gadījumu, kad cilvēki, kas nav redzējuši visu mūžu, ir atguvuši redzi. Vairāk ir tādu, kad tā zaudēta uz īsāku laika sprīdi. Abu grupu pieredze lielākoties ir līdzīga.

Kopumā viņu portrets iezīmēja likteni, kas varēja sagaidīt arī Maiku Meju. Daudzi pacienti, ataustot gaismai viņu izārstētajās acīs, sākotnēji piedzīvoja eiforiju. Brīnums! Viņi tūlīt pat ieraudzīja krāsas un priekšmetus kustībā. Bet drīz vien viņi atklāja, ka nespēj uztvert telpu, nespēj uztvert priekšmetu augstumu, attālumu, dziļumu vai trīsdimensiju formas. Kāpnes izskatījās kā uz grīdas zīmētu paralēlu līniju kopums. Tasītes un šķīvji likās esam apļu grupējums, mēnesnīca bija balts apaļš priekšmets — būtībā pacienti ieraudzīja divu dimensiju pasauli.

Telpiskā uztvere bija tikai daļa no problēmas. Redzi atguvušie atklāja, ka priekšmeta nozīmi bija grūti izprast tikai ar redzes palīdzību vien — saskatīt objekta jēgu, ne tikai shematisku paraugu. Tas attiecās arī uz priekšmetiem, kas tika taustīti un lietoti mūža ilgumā. Viens pacients sev tik pazīstamo radio aparātu redzēja kā sarkanu zīmi, loga rāmjus — kā līniju virkni. Citai pacientei tika parādīts krusts. Viņa spēja atšķirt platumu, garumu un pat formu, bet viņa nevarēja nosaukt objektu vārdā. Likās, filozofiem ir taisnība — lai patiesi redzētu, bija nepieciešama redzēšanas pieredze.

Bet kur lai iegūst šādu pieredzi?

Vizuālā pieredze
Izrādās, vizuālā pieredze, kas nepieciešama redzi atguvušajam, nav tāda, ko viņš vienkārši var uzkrāt pēc operācijas.

Pieredze tiek uzkrāta agrīnā bērnībā, kamēr smadzenes vēl ir fantastiski plastiskas un spējīgas uzsūkt sevī lielu informācijas daudzumu. Lai izveidotu sev jēgpilnu un prognozējamu pasaules attēlu, mazuļi pirmajos gados smadzenēs veido triljoniem redzes un citu sajūtu paraugu. Redzi atguvušie pieaugušie to nespēj paveikt. Viņu smadzenes ir mazāk elastīgas. Tieši tādēļ pieaugušajiem ir daudz grūtāk apgūt svešvalodu. Redzi atguvušais cilvēks nevar cerēt uzkrāt un apstrādāt pat mazu daļu no maza bērna pieredzes daudzuma. Un bez šīs pieredzes pasaule nevar izskatīties citādāk kā abstrakta bilde, krāsaina plakanu beznozīmes formu kolekcija.

Trūkstot pieredzes varēšanai, redzi atguvušais cilvēks uztver visumu tādā veidā, kādā mēs pārējie nevaram iztēloties.

Atverot acis, viņš tiek apšaudīts ar informāciju, lielāko daļu no kā nespēj apstrādāt. Pat tad, ja spēj «turēt līdzi», viņš nevar bez grūtībām atšķirt svarīgu informāciju no nesvarīgas.

Nav izpratnes arī par to, kā objekta sastāvdaļas veido vienu veselu. Šķiet, ka priekšmeti saplūst.

Redzi atguvušajiem ir ievērojami traucētas spējas izprast sejas izteiksmi un atpazīt dzimumu atšķirības, kas ir ārkārtīgi svarīgas un attīstās bērnībā. Tas var kļūt par potenciāli iznīcinošu triecienu atlabšanas gaitā.

«Es nevaru pateikt — cilvēks ir skaists vai atbaidošs, nedz arī to, kāda viņam sejas izteiksme,» kāds pacients stāstīja atlabšanas laikā no ilgas neredzēšanas monogrāfijā, ko izdevis Amerikas Neredzīgo fonds. Citi bija sapņos redzējuši cilvēkus bez sejām.

Tādas bija ar redzes atgūšanu saistītās fiziskās un pieredzes problēmas.

Psiholoģiskais diskomforts
Pastāvēja daudzu psiholoģisko problēmu draudi, un katra no tām likās pietiekoša personības degradācijai. Pati perspektīva mācīties lietot jaunatgūto redzi var būt atbaidoša.

«Tas ir pārāk ilgs un nelaimīgs ceļojums, kas ieved dīvainā pasaulē», teica pacients. Citi jutās izstumti no viņu līdzšinējās komfortablās eksistēšanas drošības.

«Kā tas nāk, ka es jūtos nelaimīgāks nekā biju pirms tam?» teica cits pacients. «Ak, bija daudz vieglāk un mierīgāk ar manu aklumu.» Pacients var sākt justies tā, it kā nepiederētu nedz pie redzīgo, nedz neredzīgo pasaulēm, vai arī salūzt no savas ģimenes vai sabiedrības cerībām, ka cilvēks redzēs tāpat kā to dara redzīgie.

Daži pacienti zaudēja pārliecību par sevi. Kādreiz varējuši pārliecinoši pārvietoties pasaules telpā, tagad viņi saskatīja briesmas ātri braucošajos automobiļos un lejup strauji lidojošajos putnos. Citus satrieca iedomāto priekšmetu atšķirība no tā, ko redzēja īstenībā. Redze mēdza radīt atbaidošus tēlus. Vienu cilvēku satrauca uz ielas ieraudzīts neredzīgais gājējs. Iznākuma bilance bija iznīcinoša. Pacienti, kuru redze tika atjaunota pēc daudziem gadiem, cieta no depresijas, visbiežāk no smagas depresijas. Dusmas varēja izpausties raudāšanas periodos, aizkaitināmībā, pat acu skrāpēšanā ar nagiem. Citi pretojās atlabšanas progresam, citi atteicās lietot redzi, viens pacients vienkārši izdēdēja un nomira.

Pirmā operācija
1999. gada novembrī Maiks ienāk slimnīcā uz pirmo operāciju. Gudmens noskrāpē rētaudu masu un pārstāda mīklas virtulim pēc formas līdzīgās cilmes šūnas Maika acī. Tad viņu nosūtīja uz mājām, lai atļautu šūnām ieaugt. Maikam reizēm kļuva nelabi dēļ imunitāti nomācošajiem medikamentiem, un nekas vēl neliecināja, ka iznākums būtu gaidāms labs.

(Nobeigums nākamajā numurā)