Nodaļa – Lasītāju vēstules
Labdien, Rosmes redakcija!
Tā kā man pašai bija kreisajā acī radzenes pārstādīšana 2005. gadā, tad vēlos par šo lietu padalīties domām. Ļoti slikti redzu jau no bērnības.
Visu mūžu esmu vēlējusies redzēt labāk kaut uz īsu brīdi. Ar dieva svētību, caur ārstu rokām, man iztaisīja acs operāciju, mainot radzeni. Pusgadu redzēju samērā labi. Redzēju pavasari, vasaru un rudeni, kurš jau sāka manai acij migloties, tāpēc tai vajadzēja sākt glābšanu no jauna apduļķojuma. Tā paša gada rudenī iegāju slimnīcā uz ārstēšanas kursu. Tas bija jāveic katru gadu, reizēm pat divreiz gadā. Ārsti darīja, ko varēja, pielietodami visu jaunāko, kas bija, tomēr organisms negribēja pieņemt svešķermeni. Vajadzēja sākt novājināt imūno sistēmu manam organismam. Tas nesa jaunus draudus. Ārsti deva zāles, lai neslimotu, tomēr iedzīvojos cukura slimībā uz mūžu un līdz ar to arī citās kaitēs.
Lai kā arī nebūtu, esmu pateicīga ārstiem par to, ko ieraudzīju! Tas ar zelta burtiem ierakstīts manās smadzenēs. Iztēle ir viens, bet redzēt to ar savu aci ir pavisam kas cits...
Nu, ir izdarīts viss, ko varēja, un migla ir palikusi bieza. Ārsti vairs man nevar līdzēt, tāpēc uz pārbaudēm vairs neaicina. Acī palicis mazītiņš caurumiņš, kurā uztveru, ko vēl spēju. Labā acs man jau sen nerāda neko. Ir šausmīgi grūti apzināties, ka gaismas vairs nebūs, ka tas ir laika jautājums un pēdējā cerība uz dieva žēlastību, tāpēc negribu kādam dot muļķīgu cerību šajā jautājumā. Nedomāju, ka pareizi darāt, rakstīdami šādus rakstus, kas tikai saviļņo cilvēkiem cerības, bet vilšanās ir vienmēr rūgtāka par vērmelēm.
Ja Maikam no raksta «Atkal gaismā» bijusi tik laba dzīve, tad šai operācijai nevarētu būt šķēršļu. Bet, ja tā dzīve ir tāda kā Latvijā esošām ģimenēm, tad gan tam cilvēkam var izveidoties grūta, neatgriezeniska un smaga dzīve. Mūsu visu nelaime ir tā, ka gribam vairāk nekā drīkstam gribēt. Ar to mēs velnu raustām aiz astes un nokļūstam ļaunuma varā...
Ar patiesu cieņu, Ida Kronberga Juglā.