Suminot mūsu rakstnieci Dzintru Žuravsku 75 gadu jubilejā
Aija Zenta Vesele

Kā saule sulgrieze debesīs zied,
Es nespēju turēt savas sirdsdurvis ciet.

/Dz. Žuravska/

Šie vārdi, šīsdienas acīm skatoties, tieši raksturo rakstnieci Dzintru Žuravsku, kuras dzīves ceļš aizsākās 1939. gada 13. janvārī Rīgā.

Dzintra bija otrais bērns piecu bērnu ģimenē. Viņas bērnība pagājusi Talsu rajona Abavas ciema «Dižgriķos» (tagad Talsu novada Valgales ciems).Tēvs studējis agronomiju, kara laikā slēpies Kurzemē, lai nepaņemtu leģionā. No mātes puses rada Birzniekam Upītim. Mammas brālēns ir vēsturnieks Juris Karlsons — rakstnieks, kuram arī iznākušas vairākas grāmatas. Ģimenes koks izpētīts līdz 17. gadsimtam.

Patstāvīgi lasīt iemācījās piecu gadu vecumā veclaiku drukā, bet skolas gaitas uzsāka Vānes 7-gadīgā skolā.

Vēlāk Dzintra atrada, ka jau pirmās klases burtnīcās bija pašas rakstītās pasakas. Pamatskolu beidza Zūru skolā un tālāk mācīties sāka Ventspils 1. vidusskolā. Kad vecāki nopirka māju Veģos, turpināja mācības Sabiles vidusskolā, kuru beidza 1957. gadā. Jau skolas laikā klases vakaros Dzintra lasīja savus dzejolīšus par skolā piedzīvoto. Pirmais publicētais dzejolis «Sabiles vīnogas» atrodams Kandavas rajona laikrakstā.

Tālāk ceļš veda uz Rīgu, 1962. gadā beidza LU Filoloģijas fakultātē Latviešu valodas un literatūras nodaļu, un sadalē nozīmēta par skolotāju Mērsragā, mazā zvejniekciemā pie jūras, kuras plašumus Dzintra jau no bērnības atminējās.

Sākās Dzintras lielā dzīve. Šeit, Mērsragā, satika Aleksi, iepazina mīlestību un nodibināja ģimeni. Lielu prieku jaunajā ģimenē ienesa meitas Inas piedzimšana 1965. gadā.

Jau pamatskolā atklāja, ka Dzintra slikti redz. Ne vecāki, ne radi to nebija pamanījuši. Pēc meitas piedzimšanas Dzintras redze vēl vairāk pasliktinājās. Sākās tīklenes distrofija, un ārsti rekomendēja skolotājas darbu pārtraukt. Vēlāk strādāja par Mērsraga kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītāju un Rojas vidusskolas bibliotēkā par bibliotekāri.

Ģimenei beidzot izdevās uzcelt savu māju Rojā, vietā, kur ielas otrā pusē plešas skaists un vienmēr šalcošs mežs, kur acis priecē pirmo vijolīšu zilais paklājs un katru rītu modina skaļš putnu koris.

Jūra, kas guļ pie Rojas kājām, iedvesmo ar savu brīnišķīgo viļņu šalkām un kuģiem, kas iziet jūrā un atgriežas, skaļām taurēm paziņojot par savu atgriešanos.

Jau studiju gados Dzintra darbojās literātu pulciņā, publicēja dzejoļus žurnālā «Padomju Latvijas sieviete», vēlāk arī Talsu laikrakstā.

Dzintras Žuravskas literārais mantojums ir plašs un daudzpusīgs: dzeja, stāsti, dokumentāli darbi, vēsturiski darbi, romāni, kriminālromāni, stāsti bērniem un pusaudžiem.

Izdoti 5 dzejoļu krājumi, 4 izdevumi pusaudžiem un bērniem, 2 dokumentālie stāsti, 2 stāstu krājumi, izdevniecība «Lauku avīze» laidusi klajā 5 romānu krājumus, iznākuši vēl 12 romāni.

Dzintras Žuravskas mūža darbs ir Kurzemes līča zvejnieku paaudzēm veltītais 7 romānu cikls «Skarbajā krastā» (izdevniecība «Sol Vita»), par ko autorei piešķirta Egona Līva literārā prēmija.

Sagaidot savu 75. gadskārtu, izdevniecība «Sol Vita» laidusi klajā Dzintras Žuravskas dzejas grāmatu «Savas pasaules vidū» ar meitas Inas Žuravskas zīmējumiem. Šī ir jau 31. Dzintras publicētā grāmata.

Daudzi Dzintras darbi publicēti laikrakstā «Talsu vēstis», LNB žurnālā «Rosme» un citos izdevumos, kā arī viņa piedalījusies daudzos izsludinātos konkursos, kur ieņēmusi godalgotas vietas. Saņemts arī R. Gerkena apbalvojums.

Divas Japānas firmas — «Onkyo» un «Tenji Mainichi», kas aktīvi iesaistījušās Braila raksta popularizēšanā, lūdza Pasaules un Eiropas Neredzīgo savienību organizēt Eiropas valstu piedalīšanos viņu rīkotajā Starptautiskajā eseju konkursā Braila rakstā. Konkurss tika izsludināts 2007. gada 4. janvārī. Šajā konkursā no Latvijas piedalījās arī Dzintra Žuravska.

Liels prieks un gods mūsu organizācijai bija, kad Eiropas Ģenerālajā asamblejā pasludināja, ka Pasaules Neredzīgo savienības laureātu vidū šajā konkursā ar eseju «Gaismas pielietā tumsā» uzvarējusi Dzintra Žuravska.

Apbalvojums no Japānas tika saņemts un pasniegts Dzintrai Žuravskai, piedaloties Ventspils TO vadībai.

Sūrā, grūtā bērnībā pārdzīvotais, pusaudžu gados novērotais, braucot kopā gandrīz pa visu Kurzemi, kur tēvs kā lauksaimniecības speciālists mainīja darba vietas, iepazītie cilvēki un viņu likteņi, izzinātie arhīva materiāli un vēstures liecības palīdzējuši Dzintrai viņas literārajā darbībā.

Par to liecina plašā tematika, kas parādās viņas darbos.

Patiesais vēstures atspoguļojums dažādos laika griežos viņas romānos un stāstos, vienkāršība, plašā dvēsele, mīlestība pret ģimeni un mazbērniem un sirds siltums strāvo no viņas dzejas rindām, kas man tik tuvas un mīļas viņas daiļradē.

Dzintra ir ne tikai rakstniece, bet vienmēr aktīvi iekļāvusies LNB Ventspils TO darbā.

Viņa vairākkārt tikusi izvirzīta un ievēlēta Ventspils TO valdes sastāvā, darbojusies kā grupvede Rojā un apkārtējos ciemos, kur palīdzējusi ar savu padomu un atbalstu risināt redzes invalīdiem dažādus sadzīves jautājumus, vienmēr atsaucīga.

Vairākkārt no Ventspils TO izvirzīta kā delegāte uz LNB kongresiem. Piedalījusies kultūras pasākumos Talsu un Ventspils bibliotēkās, skolās un Neredzīgo biedrībā, dzejas dienās un citos pasākumos.
2006. gadā Dzintra Žuravska tika ieteikta Valsts apbalvojumam.

Un tā 2006. gadā 11. novembrī, Lāčplēša dienā, Dzintrai Žuravskai kā rakstniecei, kultūras un sabiedriskā darba veicējai Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pasniedza valdības apbalvojumu — Atzinības krusta Lielo Sevišķās pakāpes Goda zīmi.

Dzintra mīl pasauli un tās ļaudis, dzimteni Latviju un savu Roju, cilvēkus, kas tur dzīvo. Viņas literārais devums tautai ir nenovērtējams. Dzintras sirds durvis ir atvērtas visam gaišajam un labajam. Paldies! Novēlam nepagurt, bet vēl ilgus gadus priecēt mūs ar jauniem un tikpat skaistiem darbiem.

Lai Tev veicas, Dzintra!