Nodaļa — Mūsējo literatūra

Svētuma un prāta gaišuma ceļš
Valentīna Jēkabsone

Ikvienam, katram dzīvē izveidojas kāds auras pieteikums, ko apjaušam, nespējam formulēt, ar visu savu būtību to lolojam, darām visu, pat ieskaitot — nedarām neko — lai to uzturētu, lai to saglabātu, lai būtu iespēja apzināties tā esamību. Man šo aprisi veido sadzirdētais Radio raidījumā, putekļu notraukšana no grāmatām neiestiklotā grāmatu plauktā. Kārtējo reizi piekļāvu sev abas grāmatas, samīļoju kā savu pūkaino Lācīti. Iesaistījusi domās Lācīti, kopā ar grāmatām devos Ekspotīcijā ne uz Ziemeļpolu, bet uz Lācīša pastāvīgās atrašanās vietu — lielo, plato gultu guļamistabā. Lācīša darbistaba ir 3,2 kvadrātmetri no guļamistabas 13 kvadrātmetriem. Uzbūrām piknika laukumu, gultā brīvi varēja justies abas divas Servantesa liela formāta grāmatas — Dons Kihots, pirmā un otrā grāmata, Lācītis un es.

Kopīgi atvērām grāmatas. Kopīgi izlasījām katras grāmatas dāvinājuma vārdus vāku iekšējos atvērumos.

Man kā gados vecākajai acīs sariesās nostaļģiska piesātinājuma asaras. Telpā izskanēja vārda tiešā nozīmē vienbalsīgs Lēmums. Lēmuma pamatojums — jau uzteiktais Radio intervijas aicinājums.

Lēmuma formulējums — Grāmatu plaukts lielajā istabā ir atrašanās vieta pēc būtības. Potenciālā atrašanās vieta — Tautas grāmatu plaukts — augstākais Goda un Cieņas apliecinājuma kritērijs.

Situāciju uzrunā Valsts Nacionālās Bibliotēkas devīze — Īpaša grāmata īpašā vietā!

Tā ir uzruna raritātēm! Vecais grāmatu plaukts ar visu tajā atrodošos grāmatu labvēlību par tādu ekspress ziņu var pārsteiguma mulsumā tikai vēlēt Veiksmīgu iekļaušanos tik spožas iespējas izaicinājumā! Sekoja Valsts bibliotēkas pakāpienu pārvarēšana ar abu grāmatu nesumu.

Turpinājumā — nepieciešamais informatīvais dialogs un rekomendācija rīcības drošības uzturēšanai iekāpšanai pēdējā tramvaja pēdējā vagonā. Dialogs neradīja bailes. Dialogs draudzīgi radīja komforta apstākļus darbošanās secībai.

Studiju gados un aktīvā darba gados man Valsts Bibliotēkas lasītavu telpas gadiem ilgi bija uzziņas, domu sakārtošanas, darba radošo meklējumu un risinājumu garants.

Vienmēr, ja Bibliotēkā ienācu satraukta un nogurusi, pēc vairākām stundām mājup devos bagātinājusies, pārliecināta un atvērta idejām un to risinājumiem. Man vienmēr bija īpatnējs uztraukums. Ko es darītu, ja pēkšņi nozustu bibliotēka kā tāda.

Grāmatas profesijai un darbam man bija daudz un pietiekoši, lai uzturētu darba prasīguma apjomu. Mājās es strādāju pie akūti nepieciešamā. Visu, kam bija vēlama radoša pieeja, es izlobīju tikai Bibliotēkas kartotēkā un lasītavas zālē.

Tai gaisotnē manas domas nekad nesnauduļoja.

Nu, izveidojās diena, kad savas nozīmīgākās grāmatas pirmo reizi izlaidu no rokām uz nakšņošanu man nepiederošā telpā. Es neatvadījos no grāmatām kā zaudētām, es kāpu lejā pa kāpnēm priecīga.

Es pat apstājos pie spoguļiem kāpņu laukumiņā, lai pārliecinātos par šodienas prieku manās acīs, kāds manī bija vienmēr, kad aktīvi apmeklēju Bibliotēku.

Vakarā ar datora tastatūras taustiņu un mikrofona starpniecību veidojās mani veltījuma vārdi Latvijas Nacionālās bibliotēkas Tautas grāmatu plauktam. Nākošās dienas rītā veltījuma vārdi elektroniskā izpildē pievienojās, nu, jau bibliotēkā mītošām grāmatām.

Sekoja gaidīšanai liels, bibliotekāru darbam saspringti apjomīgs un apzināšanai īss laika posms. Par darba apjomu un nozīmības uzturēšanas cenu var spriest tikai darbā tieši iesaistītie. Es, savukārt, baidījos skaļi sacīt — ko es gaidu.

Lācītis koleģiāli klusēja. Es arī nevienam nelielījos par tik unikālas iespējas reālu uzplaiksnījumu. Baidījos to iztraucēt.

Un, ja nu tā izrādīsies tikai mirāža?

Bija pavisam cits gadsimts, kad pati Gaismas pils bija tikai mirāža. Nu jau Gaismas pils ir arhitektoniski īstenots objekts. Nu jau Valsts Bibliotēkas saime ir taustāmās aprisēs radījusi iespēju visa milzum lielā grāmatu klāsta faktiskai nogādei uz jauno mītnes vietu ar cildinošu vārdu — Gaismas pils!

Tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Lielum lieli darbi kūsā pils iekšienē. Līdz Bibliotēkas darbības uzsākšanas signālam vēl milzum daudz jāpadara. Kūsā darbi, kūsā darbā iekļautie cilvēki!

Katru no viņiem noteikti pat mājinieki saudzīgi uzpasē. Šodien vēl visi darbi darās Sastrēgumstundas režīmā. Tādās reizēs cilvēks bieži piemirst par sava organisma vājākajām pusēm, nesanāk pavalstīties pa gultu agrās rīta stundās.

Bailes skaitīt uz vienas rokas pirkstiem, cik stundu ir palicis miegam pēc darba dienas un mājās nepieciešamā sakārtošanas. Pat, ja var atlocīt visus vienas rokas pirkstus, tas tomēr ir daudz par maz, vēl jo vairāk, ja tas jau ir ieildzis laika posmā.

Pāri visam šajos gadījumos stāv — Nozīmīgums un atbildība. Tie tad arī ir daļējie enerģijas ģeneratori reizēs, kad miega ir daudz par maz.

Un runa jau ir par Gaismu! Tā nav gaisma tuneļa galā. Tā ir Gaisma Visuma izplatījumā un, savukārt, mūs visus aptveroša!

Man 2014. gada janvāra mēnesis pagāja Jaundubultu Rehabilitācijas centrā. Sakrālajā pasākumā — cilvēku veidotu dzīvo slīdlenti Grāmatu plaukta klāsta nokļūšanai no Valsts Bibliotēkas uz Gaismas pili, šķērsojot Daugavu pa Akmens tiltu — es klātienē piedalīties nevarēju.

Laikā starp procedūrām un pusdienlaiku es izmantoju iespēju sekot aizkustinošajam pasākumam televīzijā. Redzēju ekrānā, kā sirds siltuma svētību saņēma pirmā, galvenā unikālā ceļojuma aizsācēja, sensenā izdevuma BĪBELE.

Vēl tikai dažas profesionāli veiklas roku kustības un tā tiek rūpīgi iepakota ceļa mundierī un pa roku ķēdes plūsmu — palaista ceļojumam pasaulē.

Lai arī cik akurāti dažreiz mēdz būt apslīpēti bruģakmeņi, tie var tikai nodrošināt ceļa līdzenumu. Lai arī cik maigas ir cilvēku rokas, tās, veidojot viļņainas līknes slīdlenti, arī spēj radīt tikpat drošu virzības ceļu , kā to spēj bruģakmens klājums.

Viens ir mūžības un stipruma simbols. Otrs — mainības un trausluma simbols.

Roku veidotais ceļš nes ornamentāla raksta zīmi. Grāmatu aprūpētāju rokas vijas ar grāmatu cienītāju rokām.

Jauneklīga brašuļa rokas nomaina spēcīgas skaudra darba rokas. Vecmāmiņas glāstošās rokas nodod grāmatu mazbērna priekā pasniegtās augšup roķelēs.

Žiperīgs studentiņš grāmatu palaidīs garām blakus stāvošajam kursa biedram, lai izmantotu iespēju grāmatu ar savu roku siltumu nodot tieši ieskatītās meitenes siltajās rokās, tā izjūtot kopīgi veiktu unikālu darbu. Roku raksts ir raibu raibais, grāmatas ir caurstrāvotas ar siltuma enerģiju un atrodas drošībā.

Drošības garanta liecība — Bībele plaukstu satvērumu un nodošanu pārpārēm baudīja vienu stundu un 20 minūtes. Hronometra fiksējumam te noteikti ir sekundārā loma. Aritmētisko kļūdu var veidot paaudžu sirdspukstu nepakārtotie ritmi.

Laiks, kurā Bībele sniedza savu svētību atklātai debesu telpai, laiks, kurā ikviena no grāmatām vēstīja savu prāta garīgumu cilvēkam pasaules telpā, ir salīdzinoši īss.

Unikālā pasākuma fenomens — gara un prāta blīvums laikā un telpā. Šķiet, ka varētu pat eksistēt formula, kas to izteiktu!

Ļaužu uzturētais Notikums ienāca zem Gaismas pils velvēm un pa roku slīdlenti virzījās augšup pa kāpnēm, apgūstot vidi un sniedzot tai svētību.

TV operatoru tuvplānos es alkstoši meklēju varbūtību ieraudzīt savu īpašo grāmatu ceļā uz Gaismas pili.

Āra kadros man neizdevās saskatīt ko līdzīgu manām abām grāmatām. Gaismas pils iekšienes kadros es tiešām vairākas reizes redzēju akcentu uz divām lielām grāmatām, iepakotām vienā ceļojuma mundierī. Tik ļoti brīža svinīgumā negribētos lietot jēdzienu — caurspīdīgā plastmasas maisiņā, kaut arī tas noteikti bija speciāli šim pasākumam izstrādāts un ar sava prestiža uzturēšanas spējām.

Man tai brīdī pietika ar gandarījumu, ka kaut kas identisks tika nodots no rokas rokā.

(Turpinājums nākamajā numurā)