Nodaļa — Lasītāji mums raksta

Drusku no atmiņu kamola
Juris Vindulis

Ir pagājuši jau sešdesmit deviņi gadi, kopš beidzās Otrais Pasaules karš. Ir palicis daudz atmiņu. Man nācās karot padomju armijā, sāku ceļu Viļņā un beidzu Berlīnē. Šajā laikā man nācās pārdzīvot ļoti daudz grūtu kauju, par vienu no tām es pastāstīšu.

Bija ziemas vidus, sniega nebija, mūsu rota diezgan sekmīgi virzījās uz priekšu. Vācu zemnieku mājas bija no mūra, tās bija labas paslēptuves. Tikko ieņēmām vienas, jau gaidīja citas. Rotas komandieris deva komandu, kas kuram darāms. Man un maniem trīs biedriem lika ieņemt labo flangu. Mūsu pusē bija liels novadgrāvis, es cerēju, ka tas palīdzēs mums palikt dzīviem. Lai tā notiktu, vajadzēja rāpot pa šauru, slīpu grāvmalu. Pirmais biedrs parāpoja nelielu gabaliņu un līda ārā, pēc pāris soļiem saļima. Otrais aizrāpoja līdz tiltam un līda ārā, gribēja paskriet pa ceļu, un krita. Nākošais rāpoju es, man no visiem bija vissmagākais bruņojums. Man bija neizsakāmi grūti rāpot un tajā pašā laikā savaldīt munīciju. Galīgi nomocījies, sasniedzis pusceļu, nolēmu atpūsties pie liela vītola.

Kad piecēlos stāvus pie koka, vācietis, mani pamanījis, ar lodēm ņēmās kapāt pa vītolu. Atpūšoties es redzēju, kā, muļķīgi izlīzdams, krita ceturtais biedrs. Kad muskuļi beidza sāpēt, turpināju rāpot. Lai tiktu pāri tiltam, vajadzēja līst pa šauro tilta apakšu, pa ledaini aukstu ūdeni. Rāpoju uz ceļiem, ekipējumu turot virs ūdens, jo ūdens sniedzās līdz zodam. Ticis līdz galam, ložmetējam atradu labu vietu. Grūti bija sākt šaut, jo drebuļi raustīja rokas un kājas.

Kaujas beidzās, un kritušo bija daudz abās pusēs, jo cīņu gaitā armijā varēja redzēt vadītāju trūkumus — tie nemaz nedomāja, kā saglabāt kareivju dzīvību un veselību, necentās, lai kritušo būtu mazāk. Es ļoti pārdzīvoju, ka daudzi tik lēti atdeva savas dzīvības. Krita mūsu vada un rotas komandieri.

Šo vācu cietoksni varēja apiet ar lielu līkumu, nezaudējot tik daudzu cilvēku dzīvības.

Kara dēļ es visu mūžu ciešu.