Nodaļa — Mūsējo vēsture
Strazdumuižas pūtēju orķestra vēsture
Valentīna Ķīse, Ilgvars Hofmanis
(Turpinājums. Sākums «Rosme» 09.2015.)
Šā gada 1. decembrī aprit 115 gadi kopš Strazdumuižā dibināts Neredzīgo institūta Pūtēju orķestris. Atzīmējot šo gadskārtu, piedāvājam lasītājiem īsu šī kolektīva vēstures izklāstu.
Neatkarīgajā Latvijā
Nākošais nozīmīgākais posms orķestra darbībā saistīts ar izcilā diriģenta Gotharda Helmaņa (1884-1956) vārdu, kurš institūtā sāka strādāt 1922. gadā. Viņš bija kara kapelmeistars ar kapteiņa pakāpi.
Dziļās profesionālās zināšanas un ievērojamās organizatora spējas samērā īsā laikā ļāva G. Helmanim izveidot nelielu, bet saliedētu un labskanīgu ragu mūzikas kopu. Jaunais vadītājs arī panācis jauna pūšamo instrumentu komplekta iegādi.
Sākās grūts darbs. Muzikanti neprata lasīt notis, un diriģentam bija jāiemāca viņus spēlēt pēc dzirdes. Muzikanti, kā arī diriģents, bija tā aizrāvušies, ka dažu labu mēģinājumu nostrādāja līdz pusnaktij. Jau novembrī atjaunotais orķestris, kurā bija 12 spēlētāji, sniedza pirmo koncertu. Drīz kolektīvu papildināja jauni entuziasti. Daļa muzikantu apguva arī notis.
Vēlākais LNB CV priekšsēdētājs Meikols Gudriņiks atceras:
«G. Helmaņa vadītais pūtēju orķestris bija sasniedzis tādu skaistu skanējumu laikā, kad tā sastāvā bija 10 — 12 cilvēki, ne vairāk. Šis skaitlis bija mainīgs. Viņi izpildīja tādus darbus kā Ž.Sibeliusa tēlojumu «Somija» («Etilandija»), de Lība (šeit un turpmāk neminētie iniciāļi mums nav zināmi) «Romantisko fantāziju», Žilē «Fantāziju mēnesnīcā» un daudz citus, diezgan sarežģītus gabalus.
Pat ķērāmies pie R. Vāgnera. Tas mums sagādāja lielas grūtības, bet tomēr gabalu izpildījām... Solists mums bija no «pūtējiem» — Jagodkins Nikolajs, kurš mācījās arī pie operas mākslinieka K. Izarta (trombonists Kārlis Izarts 1894-1966) un bija sasniedzis uz tenora raga lielu virtuozitāti.
Atminos, kad mēs uzstājāmies privātā koncertā Ludzā 30. gados, tad Ludzas ugunsdzēsēju orķestris bija ieradies pilnā sastāvā uz šo koncertu. Tur man bija daži paziņas, un es jautāju, kas viņus ieinteresēja. Viņi atbildēja — atnācām paskatīties. Bet pēc koncerta, kad N. Jagodkins bija izpildījis Koha fantāziju klavierēm ar pūšamo instrumentu un vēl citus tādus lielus gabalus, ko mēs izpildījām, mūziķi nāca un atvainojās par to, ka viņu priekšstats bijis nepareizs. Īstenībā tas bija lielisks baudījums viņiem, ko sniedza šis nelielais kolektīvs. Mūs lūdza, vai nevar dabūt arī viņiem notis no šiem gabaliem, ko mēs izpildījām. Tātad, mūsu mazais kolektīvs bija augstā līmenī.»
1920. un 30. gados G. Helmaņa vadībā orķestris veica ne vien ievērojamu mākslinieciskā līmeņa kāpumu, bet arī ieguva līdz tam nebijušu popularitāti. To apstiprināja gan aktīvā koncertdarbība, gan godpilnais pienākums 1930. gadu vidū, kad viņi, kādi 12 vīri, katru otro svētdienu pusstundu radiofonā spēlēja korāļus, bet tas ilga tikai kādu pusotru gadu.
Var rasties jautājums — ja pūtēju orķestris tik labi uzstājās, kāpēc tad viņi aizgāja no radiofona? Un te bija diriģenta vaina. Viņš bija priecīgs par to, ka var nopelnīt, pusstundā 3 latus, tolaik arī bija lati, sāka par daudz strauji gatavot programmas, kuras vēl nebija nogūlušās. Ar kurām pūtēji nevarēja spīdēt un kuras patiesi, paši juta, neskanēja labi, kaut kā vēl «zaļi» tie gabali.
Vienreiz gadījās, ka pārbaudītājs bija profesors Jānis Mediņš. Viņš spēlētājus neredzēja, tikai klausījās un beigās teica — šo kolektīvu vairāk nepielaist, jo pārāk slikta kvalitāte izpildījumā. Viņam bija pilnīga taisnība. Tā Neredzīgo institūta pūtēji šķīrās no radiofona. Kaut gan Neredzīgo institūta pūtēju orķestris piedalījās sacensībās ar Mūziķu biedrības orķestri un par labākiem tika novērtēti neredzīgie pūtēji, tā kā būtu varējuši arī turpmāk spēlēt radiofonā, bet nu iznāca tā.
Radiofonā bija arī kāds pārpratums. Nezin kādā veidā radiofona programmā bija atzīmēts, ka spēlēs de Lība «Romantisko fantāziju», bet neredzīgie bija sagatavojuši Žilē «Fantāziju mēnesnīcā». Kad diktore piesaka de Lība gabalu, pēc diriģenta norādījuma tika nospēlēta «Fantāzija mēnesnīcā».
Institūtā darbošanās pašdarbībā bija brīvprātīga, bet skolēniem, sevišķi muzikantiem, spēlēt ļoti patika. Institūta audzēkņi centās katru jaunatnākušo iesaistīt pūtēju orķestrī, ja tas bija kaut cik muzikāls un izrādīja interesi šajā kolektīvā piedalīties. Vilis Gruziņš bija Neredzīgo institūta audzēknis. Viņš arī rakstīja pūtēju orķestrim savus sacerējumus.
Pēc tam kad viņš no skolas aizgāja un dzīvoja privāti, ar savām kompozīcijām viņš sev daļēji nopelnīja uzturu, jo par katru pirmatskaņojumu tika maksāti 10 lati, bet par otrreiz atskaņotu gabalu — 5 lati. V. Gruziņš arī rakstīja gabalus duetiem — tenoram ar korneti. Tur bija «Zemnieku polka» u.c. ļoti grūti dueti. Tos orķestris izpildīja koncertos.
Ļoti žēl, ka šie sacerējumi nav saglabājušies. Kara laikā notis pagaisušas. Arī pēc kara neapzinīgi cilvēki nošu krājumus izpostījuši. Tā ir zaudēts ļoti daudz, arī V. Gruziņa kompozīcijas, kas bija rakstītas orķestrim. Daudz labi gabali ir gājuši bojā, kas neredzīgo mūzikas dzīvei ir liels zaudējums. Ne katrreiz varēja šos gabalus atjaunot, jo G. Helmanim pašam bija milzīga nošu bibliotēka, no kuras viņš arī izvēlējās repertuāru orķestrim. Viņam bibliotēkā bija visu ievērojamāko komponistu labākie darbi. Reti kad viņš lika institūtam nopirkt notis. Trīsdesmitajos gados orķestrī spēlēja V. Sulainis (toreiz viņš spēlēja basu), M. Gudriņiks, K. Fernests, K. Ronis u.c.
Jāpiezīmē vēl arī tas, ka orķestris un koris savā laikā bija tādi dumpīgi, izrādīja pretestību priekšniecībai. Bija noticis koncerts Rīgā, un kaut kādā veidā tā nauda, ko ieņēma no koncerta, netika izdalīta tā, kā bija vēlējies pats kolektīvs, Toreizējie kara invalīdi (šķiet, domāti Neatkarības karā un tam pielīdzinātajās atsevišķajās 1. Pasaules kara kaujās redzi zaudējušie cilvēki) iztaisīja tādu lielu traci, lai nauda tiktu izmaksāta. Tad ieradās Rīgas pilsētas galva Ādams Krieviņš un teica, ka netiks tā darīts kā jūs gribat, mēs darīsim tā, kā kungi grib. Tādas epizodes tika atstāstītas no tiem laikiem.
(Turpinājums nākamajā numurā)
