Nodaļa — Latvijas Neredzīgo bibliotēkā
Vēstule atvērta un izlasīta
Gunta Bite, Literārā konkursa kuratore
Šogad — 2015. gada novembrī — LNerB Braila raksta nodaļa svinēs savu desmitgadi. Sakarā ar to gada laikā notika dažādi sarīkojumi un interesanti notikumi, kas saistīti ar Braila raksta grāmatām, t.sk., literārais konkurss «Vēstule Braila raksta grāmatai».
Konkursā varēja iesniegt prozas darbus, kas rakstīti vēstules formā. Tās bija gan emocionālas, gan vēstures liecību pilnas vēstules. Katrs konkursa dalībnieks, iesniedzot darbu, uzņēmās atbildību par sniegto ziņu patiesumu, kā arī par savu autorību uz iesniegto darbu.
Konkursa rezultātu pasludināšana un uzvarētāju apbalvošana notika 2015. gada 22. septembrī, kad Latvijā tika atzīmēta Baltu Vienības diena. Šajā dienā bibliotēka iededza improvizētu jeb literāru uguni, lai godinātu pirms 779 gadiem notikušās Saules kaujas, kurās lietuvieši kopā ar zemgaļiem cīnījās pret vienu ienaidnieku. Šoreiz žūrija iededza to par godu cīņai pret analfabētismu.
Pasākuma laikā klātesošie caur autorlasījumiem varēja iepazīties ar katra žūrijas locekļa literāro pasauli, savukārt Strazdumuižas internātvidusskolas skolotāja Jolanta Junaka nolasīja vienu no Imanta Ziedoņa «Epifānijām».
LNerB izsaka pateicību visiem, kuri piedalījās konkursā un iesniedza savus darbus. Ikviens no viņiem ir pelnījis uzslavu un atzinību par vēstules uzrakstīšanu, jo bieži vien rezultāts nav pats svarīgākais, bet gan tas, ka vēstule ir uzrakstīta un vēstījums nākošām paaudzēm nodots.
Konkurss ir noslēdzies, balvas — sadalītas, vēsture — dokumentēta. Nu laiks pievērsties Braila raksta nodaļas 10gades svinībām. Tāpēc esam ieplānojuši iepriecināt savus lasītājus ar jubilejas koncertu, kas notiks bibliotēkas lasītavā 3. decembrī — Invalīdu dienā. Pēc koncerta notiks arī čaklāko lasītāju apbalvošana.
Publicējam I vietas ieguvējas Emeritas Maļūginas, no Cēsīm, vēstuli Braila raksta grāmatai.
Vēstule Braila raksta grāmatai jeb Uzticība gandrīz pusgadsimta garumā
Esi sveicināta, mana grāmata!
Cik savādi rakstīt vēstuli tam, kurš visu laiku ir tuvumā. Tepat, rokas stiepiena attālumā esi Tu, mana grāmata. Un arvien esi bijusi. Uzticama un droša. Pazīstama un silta. Viegls pirkstu galu pieskāriens un mēs atkal satiekamies. Mūsu ceļi krustojas ik dienu, un tā ir laba tradīcija, tomēr šoreiz gribu to mainīt. Gribu tikties ar Tevi vēstulē.
Vai atceries mūsu pirmo tikšanos? Es, sīks meitēns no Latgales, kurš līdz šim pazinis tikai drukātos burtus, pirmajā klasē tiku iepazīstināts ar ko pavisam savādu. Tie bija burti, kas lasāmi ar pirkstu galiem, kas to būtu domājis! Nē, nu negāja mums abām nemaz tik viegli, atminies, kā Braila raksta punktiņi maniem sīkiem pirkstiņiem negribēja klausīt? Kā tādas nerātnas avis, punktotie burti grāmatā juka un bruka, klaiņoja un nedevās rokās. Lasāmstundas mijās ar pacietības un neatlaidības stundām, bet mēs tikām galā. Gans iemācījās avis salasīt, pakļaut saviem pirkstu galiem. Nu tik varēja sākties mūsu kopīgie ceļojumi fantāzijas pasaulē!
Un tagad? Tagad esmu laimīga, ka man dota tā spēja un prasme Tevi lasīt. Gan skolas laika garajos nomoda vakaros, kad ļāvos Tavai burvībai un meitenes gadu sapņiem, gan esot jau pieaugušo kārtā, caur Tevi rodot atpūtas un iedvesmas mirkļus. No ziedošajiem pavasariem jaunībā, kad pārlasītas tika Zentas Ērgles grāmatas līdz nobriedušiem rudens novakariem, kad spēku smēlos psiholoģijas cauraustā lasāmvielā.
Steidzīgai un reizēm arī pelēkai ikdienai Tu, grāmata, man dāvāji un turpini dāvāt prieka mirkļus, gudrības graudus un mierinājuma vārdus. Ar siltumu joprojām atceros mūsu kopā pavadītos brīžus daudzu gadu garumā. Atminies, kā es, vēl dzīvodama savās bērnības mājās Latgalē, ar Tevi padusē devos pie netālu augošās mežābeles, lai labajās un ne tik labajās dienās meklētu vienatnē rodamo spēku? Atminies, kā mēs ar Tevi maniem tolaik vēl mazajiem dēlēniem lasījām priekšā vakara pasaciņas? Vēl tagad pasmaidu, kad atceros, ka pasaku lasītājai miega vezums nereti atripinājās krietni agrāk nekā mazajiem klausītājiem.
Gan jau esi pamanījusi, ka reizēm caur Tevi arī manī rodas vārdi, kuri prasās Braila rakstā iegrāmatoti. Esmu zirgā, ja pie rokas ir tāfele un grifele! Tad arī manī mostas rakstnieka gars, palūk, vēl no skolas gadiem saglabājušās dziesmu klades, vēlāk arī ēdienu recepšu krājumi, pašas rakstītas vēstulītes Dievam. Un kur tad vēl lomu teksti, kurus apgūt nebūtu spēka, ja ne Tu, grāmatiņ.
Ar šodienas prātu un sirdi saprotu, ka Tu esi mana neatkarības balva, mana atslēga uz patstāvīgu darbību un domu lidojumu. Tāpēc mana uzticība Tev gandrīz pusgadsimta garumā nav ne tik ilga, ne arī grūti panesama nasta. Jo es zinu — tikpat uzticīga arī man esi bijusi Tu, mana Braila raksta grāmata. Pavisam tuvu, jā, te nu Tu esi. Un mani pirksti šo mūsu tikšanās vietu — vēstuli — solās klusi, klusi ieslidināt starp Tavām lapām. Lai viss paliek tepat tuvumā. Ar pirkstu galiem sajūtams.
Tava uzticīgā lasītāja
Emerita Maļūgina.