Nodaļa — Latvijas Neredzīgo biedrībā

Tā nav dzīve, tas ir kino

Inga Kravale

Kad apcerīgais Ziemassvētku laiks garām, cilvēkos arvien saglabājas vēlme lustēties. Tvert prieku pilnām saujām un ar pateicību palūkoties uz aizejošo gadu.

2014. gada 27. decembrī Cēsīs noritēja gada nogales balle ar visai azartisku nosaukumu «Tā nav dzīve, tas ir kino».

Atbilstoši balles tematikai pasākumu vadīja neviens cits kā «mafijas krusttēvs un viņa mīļotā sieviete, kabarē dāma» — Anita un Egons Zariņi. Jau pasākuma ievaddaļā abi secināja, ka cēsinieki 2014. gadā pierādījuši, ka arī var. Pilsētas mērogā mēs lepojāmies ar jaunās koncertzāles atklāšanu, Centrālās bibliotēkas rekonstrukciju, Ugunsdzēsēju depo uzcelšanu. Par sasniegumiem personīgajā dzīvē klātesošie balsoja ar aplausiem. Tad arī noskaidrojās, kurš aizejošajā Zirga gadā ir vairāk strādājis, svinējis, ceļojis vai mīlējis. Un arī šeit pierādījās, ka cēsinieki un viņu viesi var.

Svinīgāku noti pasākumā ienesa Cēsu TO valdes priekšsēdētājas Irēnas Lāces uzruna. Viņa atzīmēja, ka darbi biedrībā nestāv uz vietas, kādu noslēgušos projektu arvien nomaina cits. To apliecina 2014. gada nogalē startējušais projekts «Radošais izaicinājums», kura ietvaros darbību uzsāka Dienas centrs, kas biedrības cilvēkiem ļaus kvalitatīvi un interesanti pavadīt brīvo laiku, nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm, kā arī izpaužoties radoši un jēgpilni, lai izgatavotie darinājumi būtu oriģināli un konkurētspējīgi. Laikam arī tāpēc I. Lāces Jaungada vēlējumā skanēja vārdi:

Mēs novēlam jums LAIKU!

Ne tādu, kurā esam nebeidzamā skrējienā,
bet gan tādu, ko veltām sev tuvajiem.

Mēs novēlam Jums VĀRDUS!

Ne tukšus un ne tādus, kas sāpina otru,
bet gan īstus un vērtus.

Mēs novēlam Jums MIERU!

Ne tādu, kas ārēji miermīlīgs,
bet gan tādu, kas ir patiess un īsts tevī pašā.

Mēs novēlam Jums LAIMI!

Ne tādu «lielo», uz kuru mēs gaidām visu mūžu,
dažbrīd pat it kā «nīkuļojot», tā arī nekad to nepamanot,
bet gan tādu, kas mums katram tiek dota
kā dāvana katrā mūsu dzīves mirklī.

Mēs novēlam Jums MĪLESTĪBU!

Ne tādu, kas skan kā «vispār pieņemta norma»,
bet VAIRĀK — vairāk par to, ko spējam,
vairāk par to, ko iedomājamies,
vairāk par to, ko no mums «prasa»,
un vairāk par to, ko, šķiet, spējam dot.

Labie Cēsu rūķi bija arī parūpējušies, lai ikviens no 50 pasākuma dalībniekiem saņemtu savu īpašo biedrības laimes vēlējumu, tāpēc jācer, ka ikkatra roka būs tikusi tieši pie tā novēlējuma, kas Jaunajā gadā būs tas vajadzīgākais un gaidītākais.

Bet, ja jau balles moto ir par dzīvi kā kino, tad arī uz šī viļņa pasākums turpinājās. Kā dzīves seriāli skatītāju priekšā mainījās amatierkopas «Aina» iestudētie skeči. Režisores Ainas Kareles vadīti, dramatiskā kolektīva dalībnieki izspēlēja ar ironijas devu bagātinātas ainiņas no dzīves — vecāku un bērnu attiecības, pārpratumus laulāto starpā, skeči neizlaida iespēju pieminēt arī politiskās savdabības mūsu valstī. Bet priekšnesumu noslēgumā režisore atgādināja, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Ļaujot atmiņām kavēties laikos, kad vēl cītīgi rakstījām apsveikumus ar roku, amatierkopas aktieri lasīja laimes vēlējumus no kartiņām.

Kino spēlēšana balles noskaņās turpinājās ar tautas izspēlētu teātri — versiju par to, kā Veco gadu varēja pavadīt ļaudis no Silmaču saimes. Visi labi pārzina slavenās «Skroderdienas Silmačos», tāpēc cēsinieki ļāva fantāzijai vaļu un uz vietas rādīja, kā gan, tuvojoties svētkiem, uzvesties varēja jautrā trijotne — Kārlēns, Ieviņa, Rūdis. Nolēmuši izrotāt Joskes egli, viņi priecājas par skaisto koku un viens par otru, taču viņu labos nodomus nenovērtē ne Pindaks, kurš pieķer Ieviņu pārlieku draudzīgi runājoties ar Kārlēnu, ne Pindacīša, kas no jauna metas ķīviņā ar savu vīra kungu, ne arī pati saimniece Antonija, kura liek Rūdim atcerēties septīto bausli. Un tad jau atmaigst visas sirdis, jo svētkiem piederas labs prāts, turklāt ļaudis nāk un cer kājas izkustināt senās rotaļas «Tūgadiņ-tāgadiņ» solī.

Protams, balles nosaukumu attaisnoja arī dejas. Bez tām gada nogales pasākumā cēsinieki nespētu iedomāties vakaru. Tās mijās ar atrakcijām par kino tēmu, un atkal jau cilvēkos modās azarts un priecējoša vēlme būt radošiem un atraktīviem. Balles dalībnieki minēja slavenu kino varoņu izteikto citātu piederību, šifrēja dziesmas no populārām latviešu teātra izrādēm, tās lustīgi izdziedot, kā arī lika minēt apkārtējiem fragmentus no leģendārām kino filmām, tās neapšaubāmi talantīgi izspēlējot kā kustību teātri.

Ar gandarījumu jāsecina, ka humora izjūta Cēsu organizācijas biedros nav zudusi, un šī nu būtu tā kaite, ar kuru vērts sasirgt ikvienam.

Lai tikpat azartiski, radoši un priecīgi 2015. gads mums dāvā ikvienu no 365 dienām! Lai mums ir kaut kas, ko darīt, kaut kas, kam ticēt, un kaut kas, ko mīlēt!