Atzīšanās diena Cēsīs
Inga Kravale

Laiki mainās. Mainās arī vērtības un attieksme. Lai gan reizēm grūti to pieņemt, pārmaiņas ir neizbēgamas. Vai tas vērtējams negatīvi, atļaušos par to nespriest, taču vienu gan zinu droši — vajadzība pēc prieka ir nemainīga. Tā pastāvējusi visos laikos, mums, mazai nācijai, vēstures smagajos laika ratos maltai, tas zināms pietiekami labi.

Tāpēc, atmetot visas kritiskās piezīmes un aizspriedumus par tēmu «Vīriešdienas svētki», mēs, cēsinieki, februāra nogalē svinējām Atzīšanās dienu. To varētu saukt arī par atbildes gājienu vīriešiem, kuri pagājušajā gadā īpašus darīja sieviešdienas svētkus. Mums, Cēsu organizācijas sievietēm, bija prieks kungiem atzīties, ka bez viņiem mēs nekādi nevaram.

Svētkos neiztika arī bez dāvanām. Stiprajam dzimumam par godu uzstājās īpaši veidots un Ingunas Jansones vadīts dāmu kolektīvs «Vidzemes trallas», kuras dziesmu popūrijā atzinās gan mīlestībā vīrietim labākos gados, gan vēlmē saņemt foto zeltītā ietvarā, gan puišu zināšanā. Kā īstena odziņa uz putukrējuma nāca arī neliela velte visiem klātesošajiem kungiem — zeltītā rāmītī ieskauta kāda īpaša fotogrāfija.

Taču viņiem jau netika tikai apsveikumu saņēmēja un pasīva vērotāja loma vien. Arī vīriem bija jāatzīstas, gan nokļūstot savdabīgu jautājumu krustugunīs, gan rādot savas aktieriskās dotības, gan sacenšoties par veiklākā vīra titulu.

Atbilstoši dāmu novērošanas spējām vīri tika pie nenopietni svarīgām pagodinājuma listēm tādās nominācijās kā:

«Vīrietis — stabilā vērtība»,

«Vīrietis — jūras dzelmē paslēptā pērle»,

«Vīrietis — ergonomiskais» u. c.

Izdevušos svētku formula — atsaucīgi, pozitīvi noskaņoti svētku dalībnieki + saistoša un tematiska izklaide + svētku mielasts — arī šoreiz attaisnoja savu esamību.

Lai minētais viedoklis nepretendētu uz visai subjektīva vērtējuma godu, apvaicājos pēc atsauksmēm dažiem pasākuma dalībniekiem.

Viktors Zariņš: — Vai tad to jau nevarēja just, ka mums patika? Tagad, kad pagājušas dažas dienas pēc ballītes, man rodas sajūta kā vērtētu vīnu — jo ilgāks laiks paiet, jo labākas atmiņas saglabājas. Esmu krietni iespaidots, jo galvā joprojām skan dziesmas vārdi «Es gribu tavu foto...»

Lidija Bērziņa: — Man ļoti patika, varēja just, cik lieli priekšdarbi veikti, lai pasākums izdotos. Allaž domāju, ka man vajadzētu atcerēties visas tās lustīgās atrakcijas, lai varētu vēlāk tās izmantot savos svētkos.

Māris Nedēļa: — Šoreiz pamanīju, ka atrakcijās vairāk dominēja radošais gars, piemēram, uzdevumā, kurā no dažādiem materiāliem bija jāveido vīrieša un sievietes figūras, vai lomu spēle, kurā vīriešiem bija jāiejūtas dažādos pasakas par Rāceni varoņu tēlos.

Ilze Baikovska: — Man būtu gribējies vairāk dziedāšanas.

Egons Zariņš: — Jā, man patika. Iespējams, tā ir tikai mana šī brīža noskaņa, taču varbūt citreiz var pamēģināt arī ko mierīgāku, piemēram, kopīgu dziesmu dziedāšanu.

Sadarbība un abpusēji vienlīdzīga enerģiju apmaiņa ir mūsu veiksmes atslēga, tā gribētos domāt man. Un grūti būtu to apstrīdēt, vērojot, kā notika gatavošanās svētkiem un to baudīšana — ja viens izkārto galdus, tad otrs klāj galdautus, ja viens sagatavo kotlešu masu, tad otrs būs tas cepējs, ja kāds vada atrakcijas, tad ir citi, kas tajās piedalās, un tā joprojām.

Taču visskaistāk vīrieša un sievietes mijiedarbība parādās dejā — kad plauksta atrod plaukstu un soļi slīd vienotā ritmā. Būtībā ikkatrs mirklis, kad izjūtam partnerības vērtību, ir kā maza atzīšanās, ka viens bez otra jau nevaram. Ja ikdienas skrējienā tas nedaudz piemirstas, par sliktu nenāk to atcerēties kaut vai šādu svētku noskaņās.

TV dīva Baiba Sipeniece savulaik teikusi, ka svētku radīšana ir māksla. Nav jāgaida, ka svētku sajūta atnāks tāpat. Nē, svētkus tu radi sev pats. Tāpēc svētki prasa ieguldījumus.

Paturpinot šo domu, gribas teikt — ja ir kāds, kas to novērtē, un kāds, kam tas ir vajadzīgs, tad ziniet — šie ieguldījumi atmaksājas.