«Vēlos būt pievienotā vērtība» jeb izstāde par stipriem cilvēkiem
Anita Zvirgzde, LNB žurnāla «Rosme» redaktore
— «Pēc asins saindēšanās sešu gadu vecumā mana ikdiena mainījās.»
— «Esmu neredzīgs kopš dzimšanas.»
— «Neizskaidrojamai slimībai ir paliekošas sekas uz manu redzi.»
Daudzi mūsu biedrības cilvēki šādi vai līdzīgi var iesākt savu dzīvesstāstu. Un daudziem tas pārvērtīsies par bēdu stāstu ar diezgan depresīvu pieskaņu. Žurnālā mēs tādus nepublicējam. Jo vēlamies vairot tikai labo un pozitīvo. Bet šos trīs citātus — gan. Jo tiem turpinājums skan kā balzams dvēselei — šie trīs ir iekļuvuši to deviņu izredzēto rindās, kuri visai Eiropai stāsta par savu spēku fotoizstādē «Lepns. Stiprs. Pamanāms». Tie ir cilvēki ar invaliditāti, kuri to pārvarējuši un dodas dzīvē tālāk paceltu galvu. Viņi smaida un caur šīm fotogrāfijām ieskatās mums acīs.
Kristīne Berkule, mūsu biedrības bijusī Balvu organizācijas vadītāja (pēc raksta tapšanas Balvu TO notika valdes pārvēlēšanas), nofotografēta savas mājas pagalmā. Viņa sēž ratiņkrēslā, bet aiz muguras, paklausīgi galvu pieliecis, viņas plecam liegi pieskaras viņas uzticamais zirgs. Kristīne smaida un ar kreiso roku satver zirga silto zodu — emocijas, mīlestība, uzticēšanās, komandas spēks.
Šī ir lielformāta (vismaz 100x100 cm) melnbalta fotogrāfija, kuru pirmo pamana, ienākot tirdzniecības galerijas «Rīga» 6. stāva mākslas galerijā. Tai blakus rindā izkārtojas vēl astoņas melnbaltas fotogrāfijas, kuras ir tikpat emocionālas, spēcīgas un uzrunājošas. Jā, tieši tādas! Jo nevar nevienai paiet garām steigā. Pie katras no tām skatītāji apstājas, stāv, vēro, aizdomājas un lasa. Katrai šīs izstādes fotogrāfijai apakšā ir stāsts — par to, ko nozīmē neatkarīga dzīve.
«Neatkarīga dzīve man ir tiekšanās uz saviem mērķiem, aktīva sabiedriskā dzīve, pārvietošanās brīvība un došanās uz priekšu caur ērkšķiem uz zvaigznēm,» rakstīts zem Kristīnes foto.
«Neatkarība cilvēka dzīvē nepastāv. Tādēļ jāizvēlas atkarības, ar kurām spējam manipulēt, un jāiemācās sadzīvot ar atkarībām, kuras pārvarēt nav iespējams. Jo mazāk cilvēks ir atkarīgs no citiem cilvēkiem, valsts un pašvaldības, jo viņa dzīve ir mierīgāka un harmoniskāka,» — Mārtiņš Allis ar savu skeptisko smaidu ērti iekārtojies savās mājās pie mežģīnēm klāta galda, lai kopā ar draudzeni Sanitu spēlētu galda spēli, kas domāta neredzīgiem cilvēkiem. Blakus abiem siltas tējas krūzes, bet uz palodzes turpat aiz aizkariem — puķu podiņi. Sanita par kaut ko samulsusi un smejas, bet Mārtiņš ar izstieptu roku jau ceļ kauliņu uz spēļu galda un ir gatavs nākamajam gājienam.
Trešais mūsu biedrības pārstāvis šajā izstādē — Edijs Fuksis. Viņš ir talantīgs solists, un mērķi viņa dzīvē ir tik pārliecinoši, ka spēj tikai tos realizēt. Edijs ir neredzīgs kopš dzimšanas.
«Lielu ietekmi uz neatkarīgu dzīvi manā dzīvē ieņem dators. Ar tā palīdzību man ir atvērtāka saziņa ar cilvēkiem. Proti, ja pirms 10 gadiem man būtu jājautā kādam redzīgam cilvēkam atbalsts, lai viņš uzraksta manu domu vai ideju uz papīra un pēc tam to aizsūta konkrētajam adresātam, tad šobrīd es to varu izdarīt bez citu iesaistīšanās. Tā ir tikai viena no lietām, kurā ir noderīgs dators. Arī skaņas apstrādē daudz varu izdarīt pats. Tehnoloģijām attīstoties, varu būt pievienotā vērtība ikvienam pasaules iedzīvotājam.»
Edijs šajā fotogrāfijā noķerts it kā dziesmas vidū — viņa stāja ir mierīga, lūpas izdzied smalku skaņu, jo sejas vaibsti liecina, ka dziesma ir maiga. Dzīvoklī gaismas pieklusinātas, biezie aizkari aizsedz logu, uz galda redzams atvērts portatīvais dators, mūzikas atskaņošanas ierīce un plaukti virs tiem, kas pilni ar papīriem. Dziesma skan tikai Tev, ja esi pretim šai fotogrāfijai un proti ieskatīties.
Citu stāsti
«Varat atņemt man kājas un rokas, bet jums neatņemt man smaidu,» savā foto stāstā saka Mareks, kurš pēc lēciena ezerā kļuvis paralizēts, bet tagad iemācījies gleznot. Arī Mārtiņš pēc lēciena ezerā savu dzīvi pavada ratiņkrēslā, un fotogrāfijā viņa skatiens lido kaut kur tālumā, jo viņš vēlas studēt, tad atrast darbu un savā stāstā runā par neatkarīgas valsts nepieciešamību viņa neatkarīgajai dzīvei.
Kaspars kādreiz bijis motokrosists, un bildē viņš vēl arvien sēž uz sava braucamā, bet tikai pozējot, jo treniņa laikā guvis muguras traumu. «Vienmēr esmu ticējis, ja kaut ko nevar izdarīt uzreiz, tad noteikti ir veidi, kā to var izdarīt nākotnē!» raksta Kaspars. Arī blakus fotogrāfija iedvesmo, jo tajā jauns puisis, satvēris savu meiteni un atgāzis galvu pret debesīm, smejas un vēlas it kā apgriezt meiteni ap sevi lielā sajūsmā. Tomēr kājas ir iespiestas ratiņkrēslā. Un abi smej tāpat vien, jo visapkārt sniegi kūst un blakus joņo ne tikai pavasara ūdeņu pārplūdusī upe, bet visa dzīve.
Ceļojošā fotoizstāde tika pārvietota uz Eiropas Savienības māju. Tad tā uzrunāja NVO nama apmeklētājus Rīgā. Bet līdz aprīļa beigām tā būs apskatāma Kokneses pašvaldības ēkā. Pēc tam izstāde ceļos pa visu Latviju. Arī jūs katrs varat ierosināt to atvest uz savu pilsētu, ja spējat noorganizēt telpas, piemēram, sadarbībā ar savas pilsētas pašvaldību, muzeju vai bibliotēku. Izstādes organizatori ir atvērti piedāvājumiem, vienīgi projekta līdzekļi gan esot izsmelti. Bet mēs jau vairākkārt esam pierādījuši, ka ar gribasspēku, labiem kontaktiem un brīvprātīgo darbu arī var sasniegt mērķus un iepriecināt daudzu sirdis.
Projekta vadītājs Gatis Caunītis: 26205583,
