Nodaļa — Par Latviju un vēsturi

Eiropas vēstures versija ar dedukcijas metodi jeb Kāpēc nezinām to, kas ar mums notika

Ivars Ozoliņš

Nobeigums

Jābūt vaļsirdīgai atbildei

Ja rietumvalstis, īpaši ASV, būtu bijušas vaļsirdīgas attieksmē pret Baltijas valstīm un visu Viduseiropu no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai, tad tām būtu jāpaziņo — jums būs jāpaciešas 50 gadi, jo, lai gan Padomju Savienība ir līdzvainīga kara izraisīšanā, diemžēl sodīt abus kara vaininiekus vienlaikus nav iespējams. Padomju Savienība saņems savu sodu, bet vispirms tā ir nepieciešama Vācijas sodīšanai, jo tā ir prioritāte.

Krievi savas kultūras un mentalitātes atšķirību dēļ salīdzinājumā ar rietumu valstīm vācu tautas sodīšanu, pazemošanu un pāraudzināšanu izdarīs daudz efektīvāk. Tas paveicams kā minimums 50 gadu laikā, jo smadzeņu skalošana jāizdara vismaz divām jaunām pēckara paaudzēm Vācijā, vecajiem ļaujot aiziet no šīs pasaules, atstumtiem no politiskās dzīves. Sodu un pazemojumu pelnījusi visa vācu tauta, jo Hitlers nāca pie varas demokrātisku vēlēšanu ceļā. Tātad viņu gribēja tautas vairākums.

Termiņam bija jābūt

Ričarda Adamsa atbildē uz maniem jautājumiem pats svarīgākais ir tas, ka visas 3 konferences bija tikai sagatavošanās līguma noslēgšanai. Tomēr notikumi kara laikā līdz pat Japānas kapitulācijai, manuprāt, liecina, ka bez līguma Sarkanā armija Vācijas teritorijā nevarēja apstāties pie zināmās robežas, bez līguma nevarēja arī Vāciju sadalīt okupācijas zonās un noteikt Berlīnes statusu, kā arī panākt PSRS iesaistīšanos karā pret Japānu, pie tam atļaujot tai pievākt Kuriļu salas.

Ja tomēr kādi līgumi tika noslēgti, tad kāds ir to termiņš? Katram līgumam taču ir termiņš — vai nu uz mūžīgiem laikiem, uz nosacītu laiku vai arī uz noteiktu laiku. Noprotams, ka ar krieviem varēja vienoties par daudz ko, izņemot vienu — klupšanas akmens acīmredzot bija termiņš Vācijas sadalījumam un Padomju Savienības pakļautībā nonākušo valstu statusam. Krievi acīmredzot principā atteicās runāt par jebkādu termiņu.

Mēs taču zinām, cik krampjaini krievi turas pat pie vismazākā teritoriālā ieguvuma. Atcerēsimies kaut vai Abreni. Rietumvalstis, cik var noprast, tomēr neatteicās no idejas par termiņu. Kaut kādā dokumentā tas droši vien ir fiksēts, kaut arī bez krievu paraksta. Šis dokuments, būdams slepens, kā Damokla zobens visu laiku ir karājies virs PSRS un galu galā nokrita. Slepeno dokumentu spēks, manuprāt, meklējams apstāklī, ka par tiem zināms tikai ļoti nedaudziem cilvēkiem un to virzītājspēki ir citi, kas atklātībā nav zināmi.

Kāpēc nogalināja Kenediju

Zīmīgs šai sakarā ir ASV prezidenta Džona Kenedija slepkavības noslēpums. Lai gan visa pasaule vairākus gadus centās izdibināt šīs 1963. gadā notikušās slepkavības noslēpumu, kļuva zināms vienīgi tas, ka Federālā izmeklēšanas biroja rīcībā ir dokumenti par slepkavības pasūtītājiem, bet tie nekad nenonāks atklātībā vai arī vismaz tik ilgi, kamēr būs dzīvs kaut viens šī laika liecinieks.

Kenedijs bija neatkarīgs un apņēmīgs prezidents; viņš pieņēma krievu mesto izaicinājumu un 1962. gadā uzlika Kubai jūras blokādi, pieprasot aizvākt tur uzstādītās raķetes ar kodolgalviņām, nonākot tiešā konfrontācijā ar PSRS. Krievi piekāpās.

Iespējams, šā panākuma iedvesmots, Kenedijs nolēma pieņemt vēl otru izaicinājumu — nepalikt atbildi parādā par Berlīnes mūra uzcelšanu 1961. gadā, lai aizšķērsotu ceļu nemitīgi augošajam pārbēdzēju skaitam no Austrumvācijas uz Rietumvāciju. Laikā no 1949. gada līdz 1961. gadam pārbēdzēju skaits pārsniedza divarpus miljonus. Kenedijs sāka paust ideju, ka pienācis laiks izbeigt stagnējošā pēckara Eiropas statusa turpmāku pastāvēšanu, likvidējot okupācijas režīmu Vācijā un ļaujot tai apvienoties.

1963. gada jūnijā Kenedijs ieradās Rietumberlīnē un uzstājās ar attiecīgu runu pie Berlīnes mūra milzīga sajūsminātu klausītāju pūļa priekšā. Tā paša gada 22. novembrī Dalasā neskaitāmu aculiecinieku priekšā Kenedijs tika nogalināts braucošā automašīnā, iespējams, ar šāvieniem no vairākām pusēm.

Var uzdot šādu jautājumu: vai ir ticama Džona Kenedija slepkavības versija, ka to izdarīja tie, kas izplānoja, kādai un uz cik ilgu laiku jābūt pēckara Eiropai un kas negribēja pieļaut, ka šis termiņš tiek saīsināts?

Eiropas neatkarības centieni

Un vēl viens neatbildēts jautājums: vai ASV prezidents Franklins DeLano Rūzvelts Teherānas konferencē 1943. gadā noraidīja Lielbritānijas premjerministra Vinstona Čērčila ieteikumu atklāt otro fronti, izceļot desantu nevis Normandijā, bet Balkānos, un, virzoties no Melnās jūras līdz Baltijas jūrai, nogriežot krieviem ceļu uz Vāciju, ļaujot attīrīt no vāciešiem tikai savu teritoriju tāpēc, ka, neielaižot Sarkano armiju Vācijā un neieviešot PSRS okupācijas zonā komunistisko pārvaldes režīmu, nebūtu bijis iespējams Vāciju pietiekami lielā mērā pazemot un atriebties par nodarīto.

Kādā Latvijas Radio raidījumā 1991. gadā pēc neatkarības atgūšanas Starptautisko attiecību komentētājs nespēja atbildēt uz kāda klausītāja jautājumu, kāpēc Ungārijai 1956. gadā, Čehoslovākijai 1968. gadā un Polijai 1980. gadā neizdevās atbrīvoties no PSRS virskundzības, bet Baltijai 1991. gadā tas izdevās.

Vai ne tāpēc, ka starp trim neveiksmīgajiem mēģinājumiem un Baltijas valstu veiksmi bija noticis pavērsiens Vācijā? — Berlīnes mūris krita 1989. gada 9. novembrī un Vācijai ļāva apvienoties gadu vēlāk. Vai tas neliecina, ka pēckara Eiropas statusā noteicošais bija Vācijas jautājums, proti: kamēr nebūs pienācis laiks izbeigt okupācijas režīmu Vācijā, tikmēr tas nedrīkstēs notikt arī Viduseiropā un Baltijā?

Atbilžu meklējumi turpinās

No radio «Brīvā Eiropa» nesaņēmu izsmeļošu atbildi, tāpēc šos pašus 10 jautājumus vēstulē uzdevu arī Visvaldim Lācim — bijušajam leģionāram, Saeimas deputātam, Otrā Pasaules kara vēsturniekam un rakstniekam. Nedaudz saīsinātu, datētu ar 1997. gada 19. jūliju, saņēmu šādu Visvalža Lāča atbildi:

«Diemžēl nevaru Jums atbildēt uz daudzajiem jautājumiem nevis nezināšanas, bet gan laika trūkuma dēļ. Sava grāmatu cikla «Otrais Pasaules karš» sešos sējumos blakus kauju norisēm frontēs no Irākas un Ēģiptes līdz Ziemeļu Ledus okeānam, no Lamanša kanāla līdz Staļingradai un Volgai ir aprakstīta arī lielvalstu ārpolitika posmā no 1939. līdz 1945. gadam, sevišķi, ja tā skar Latviju vai Baltiju.

Lasiet šīs grāmatas, un Jūs visu uzzināsiet. Sestajā daļā ir arī par Jaltu. Vasarā daudz laika aiziet arī, strādājot lauku darbus un dārzā savā viensētā, tā ka nevaru atlicināt laiku, lai rakstītu garas vēstules. Bet uz Jūsu loģiskajiem jautājumiem ar īsu vēstulīti nepietiek. Ar cieņu, V. Lācis, 19.07.1997., Baltužēnos.»