Strazdumuižas «Epsilonam» — 45
Alda Zariņa, LNerB Lasītavas bibliotekāre

«Mūzika – tā ir dvēseles valoda, tā ir jūtu un noskaņu mājoklis, tā ir skaņās izteikta dvēseles dzīve.» /A. Serovs/

Jau 45 gadus mums un sev par prieku spēlē Strazdumuižas estrādes grupa «Epsilons». Viņi savu jubileju atzīmēs ar vairākiem koncertiem. 2014. gada nogalē «Epsilons» sniedza pirmo ieskaņas koncertu neredzīgo pansionātā, bet 2015. gada 19. jūnijā izskanēja otrs koncerts Strazdumuižas klubā.

Tas jau bija nopietnāks sarīkojums — tika aicināti grupas bijušie dalībnieki, draugi, domu biedri, atbalstītāji, visi, kuriem tuvas «Epsilona» dziesmas, bija atmiņu stāstījumi un draudzīgas sarunas pie kafijas tases, arī kopīga dziedāšana un dejošana. Bet rudenī klausītājiem gaidāms vēl kāds jauks muzikāls pārsteigums.

Šobrīd «Epsilonā» darbojas trīs muzikanti: Dailonis Ezeriņš, Ilona Ezeriņa un Vladimirs Krops. Reizēm savu iespēju robežās ar savu profesionālo padomu un ģitāras spēli šai trijotnei piebiedrojas Valdis Rēbuks. «Epsilons» spēlē gan koncertus, gan atpūtas vakaros dejas. Repertuārā Vladimira Kropa orģināldarbi, dažādu laiku un stilu mūzika.

Grupas izveidošanas sākums

Ansambļa «Epsilons» pirmsākumi meklējami 1969. gadā. Viss sākās ar jaunu cilvēku sen lolotu sapni par savu ansambli. Pirms apmēram 45 gadiem — Valdis Stilve, Ojārs Mengots, Apolonijs Dimitrijevs un Dagnis Baumanis, mazliet vēlāk pievienojās arī talantīgais Andrejs Vēzis — visi toreiz jauni, dzīvespriecīgi, enerģiski un muzikāli cilvēki, nolēma, ka pietiek sapņot un pienācis brīdis pašiem veidot savu ansambli.

Toreiz sekmīgu piemēru netrūka — klubā darbojās populārais ansamblis «Rondo» un Rasas vadītais ansamblis, kurš braukāja līdzi kluba kolektīviem un spēlēja dejas. Arī Rīgas vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolā darbojās vokāli instrumentālais ansamblis «Jolanta».

Pirmā saskarsme ar mūziku jaunajiem cilvēkiem bija Strazdumuižas skolā. Neredzīgajiem un vājredzīgajiem skolēniem bija paveicies, viņiem bija labs skolotājs — Voldemārs Sulainis, kurš, pats būdams neredzīgs, mācēja ieinteresēt un piesaistīt mūzikai daudzus savus audzēkņus.

Klubā tajā laikā jau darbojās divi estrādes kolektīvi. Tātad bija jāmeklē ansamblim mājvieta citur. Labas organizatora spējas bija Valdim Stilvem, un mājvieta tika atrasta tepat kaimiņos, neredzīgo pansionātā. Pansionāta direktore Izolde Vītola bija sava darba patriote, viņa izprata un atbalstīja jauno vājredzīgo vīriešu sapni. Ar Vītolas kundzes gādību tika sarūpēti vairāki instrumenti, skaņu iekārta, koncerta tērpi. Viņa izkārtoja pat tā, ka ansambļa vadītājs saņēma algu.

Ansamblis tā kā būtu, bet vajadzīgs arī nosaukums. Nu bija galvu lauzīšana, lai izvēlētos tādu, kas patiktu visiem dalībniekiem. Un tā vienā reizē tika izlemts par labu nosaukumam «Spektrs». Jautāti, kad tad «Spektrs» kļuva par «Epsilonu», precīzu atbildi nesaņēmu. Laika gaitā nosaukuma maiņas gads esot piemirsies.

Puķainie gadi un jaunības dzīvesprieks

Ir jau tā, ka līdzīgi domājoši jaunieši agri vai vēlu viens otru atradīs. Tā arī notika, kad 1971. gadā neredzīgo bibliotēkas kolektīvā sāka strādāt Laima Kregžde. Viņa ātri vien iepazinās ar jaunajiem muzikantiem un atrada ceļu uz pansionātu, uz ansambli, kuram tieši toreiz bija vajadzīgas jaunas dziedātājas.

Tajā pašā gadā Laima atveda uz Strazdumuižu skolas laika draudzeni Ināru, un abas sāka savas nepilnus divus gadus garās skatuves gaitas. Ināra Martinsone to laiku atceras ar smaidu. Ko tik neizmēģināsi, kad esi jauns, dzīvspriecīgs un darboties gribošs! Valdis spēlēja basģitāru, Apolonijs — solo ģitāru un Gunārs Martinsons — ritma ģitāru, pie bungām — Gedimins, turpat grozījās arī Dagnis, Andrejs un Ojārs. Palikušas brīnišķīgas atmiņas visam mūžam. Tas bija skaistais jaunības laiks, un par jautrību taču jāgādā pašām.

Ināra atceras, ka toreiz vienu laiku modē bijuši puķaini audumi, un tā visi «Epsilona» vīri tika pie puķainiem krekliem, bet meitenes — pie puķainām blūzēm. Neskaitāmie jautrie līdzbraucieni kluba kolektīviem un deju spēlēšana, tautā populāro šlāgeru dziedāšana, neiztrūkstošā Melizandas Veidemanes enerģiskā un skaļā rosīšanās, uzstāšanās sarīkojumos klubā, vecajā ēdnīcā, bibliotēkā, veco ļaužu pansionātos un citur — tas viss Ināras dzīvē ir atstājis skaistu, neizdzēšamu un arī skumju nospiedumu, jo jaunības draudzene Laima jau 41 gada vecumā aizgāja mūžībā.

Grupā muzicējuši daudzi

Gadu gaitā mainījās kolektīva sastāvs. Īsāku vai garāku laika periodu kolektīvā savas spējas un varēšanu skatuves mākslā izmēģinājuši daudzi mums labi pazīstami cilvēki: Vizbulīte Biseniece, Dailonis Ezeriņš, Vilnis Bužs, Ingrīda Ščurevska, Vladimirs Krops, Ieva Kaušele, Ilona Ezeriņa, Raimonds Ezeriņš, Gedimins Jankauskas, Valdis Juhņevičs, Arvīds Saulis, Jānis Savickis, Valdis Rebuks, Ivars Liede un citi, pirms došanās uz Cēsīm — arī Aigars Ikšelis. Neilgu laiku elektriskās ērģeles spēlēja arī Pēteris Locāns.

Viņš ar kreiso roku braila rakstā lasīja notis, bet ar labo — spēlēja. Nevienu citu neesmu redzējusi tā darām. Kolektīvu vadījušas tā laika spēcīgas mūzikas autoritātes — kafejnīcas «Luna» mūzikas kolektīva vadītāji, pianisti Valērijs Breslavs, Mareks Dolgicers, arī pianists, Latvijas radio džeza raidījuma veidotājs un vadītājs Ivars Mazurs. Veidojot ansambļa sastāvu, priekšroka vienmēr tika dota redzes invalīdiem.

Daudzu bijušo «Epsilona» mūziķu vairs nav mūsu vidū. Ceram, ka tajā saulē muzicēt turpina Laima Kregžde, Dagnis Baumanis, Andrejs Vēzis, Gedimins Jankauskas, Vilnis Bužs, Valdis Stilve, Ivars Mazurs, Baiba Brigmane. Liels paldies viņiem par sadarbību un ieguldījumu grupas radošajā mūžā!

Kritika spējusi iedvesmot

Nekas nav tik viegli, kā izskatās no malas. Radošas mokas, dažādas grūtības, pārbaudījumi, šaubas, veiksmes un neveiksmes, atzinība un nopēlums, arī prieks, laime un gandarījums, lepnums par sevi un saviem biedriem — to visu šajos 45 gados ir piedzīvojuši «Epsilona» dalībnieki. Lai radošs kolektīvs varētu sekmīgi darboties, nākas bieži meklēt kompromisus, reizēm nākas par savu pārliecību cīnīties. Emocijas tad sit augstu vilni. Tā ilgus gadus strādājot blakus plecu pie pleca, mūsu muzikanti ir «pieslīpējušies», norūdījuši raksturus, iemācījušies sadarboties.

Neveiksmes pat izrādījušās noderīgas, no tām gūta laba mācība. Pat mūsu Maestro Raimonds Pauls saka tā: «Skatuves cilvēki no kritikas cieš visvairāk. Faktiski tie, kas visvairāk strādā, visvairāk dabū pa galvu.» Tā taču ir, vai ne! Ja darbojies uz skatuves, tad no kritikas neizvairīsies nu nekādi. Kritika radošam cilvēkam ir visnopietnākais pārbaudījums. Bet, ja spēj būt godīgs pret sevi un savu darbu, ko dari, tad arī vislielākā kritika spēs iedvesmot.

Arī turpmāk — roku rokā

Tagad par to patikšanu vai nepatikšanu. Mums taču ir tāds teiciens: «Vienam patīk māte, otram meita, trešajam raibā kleita!» Ar to arī viss izteikts. Jūs, cienījamie «Epsilona» mūziķi — Dailoni, Ilona, Vladimir — savus skaistākos dzīves gadus esat nostaigājuši roku rokā ar mūziku. Esat kopā «apēduši pudu sāls». Vai tad nav gandarījums par to, ka «neesat metuši plinti krūmos», bet visām grūtībām un sarežģījumiem esat tikuši pāri?

Vēlu «Epsilonam» vēl daudz radošu piedzīvojumu uz skatuves! Lai jūsu koncertos skanētu ilgi skaļi aplausi, jo tieši tie pauž publikas atzinību un mīlestību. Liels paldies par romantiskajām, sadzīviski asprātīgajām dziesmām, īpaši par veltījumu Imantam Ozolam un mūsu Rudītei, arī par «Līgo vakaru»:

Šodien nāksim pilsdārzā,

Līgo vakars ir klāt.

Gada īsāko nakti klubā sagaidīt māk.

Jāņu siers, alus smaržos,

Vilis uguni kurs,

Alda skaistākās dziesmas dziedāt aicinās mūs.

Tad, kad tumsa prom dosies,

Iesim krastmalā mēs.

Svētki gaist, diena ausīs,

Paies gads, nāks tie vēl.