Andra stāsts par savu suni-pavadoni
Andris Ošāns

Es esmu Andris Ošāns, 33 gadus vecs redzes invalīds. Kopumā esmu piedzīvojis trīs acu operācijas, un ikviena no tām pasliktinājusi manu redzi. Par spīti tam, esmu laimīgs, jo man vēl ir redzes atlikums. Latvijas Universitātē esmu beidzis bakalaura studijas angļu filoloģijā, tāpēc veicu tulkošanas darbus un pasniedzu privātstundas angļu valodā.

Jau kopš agras bērnības es izjūtu lielu cieņu un patiku pret cilvēka uzticamāko draugu — suni. Varbūt iepriekšējā dzīvē pats biju suns un tāpēc ļoti mīlu šos mājdzīvniekus. Bērnībā lielais rotaļlietu suņuku skaits nebūt nemazināja manas vēlmes iegūt dzīvu draugu. Ar puņķiem un asarām esmu lūdzies vecākiem, Ziemassvētku vecītim un Dievam, lai uzdāvina man suni, bet viss velti. Vienīgais mierinājums bija jaukās vasaras, kuras es pavadīju laukos pie vecmāmiņas, kur, kā jau lauku sētā, bija arī suns.

Patiesībā nedrīkstu pārmest, ka Ziemassvētku vecītis, Dievs, nav uzklausījis manas vēlmes, jo labs nāk ar gaidīšanu. Brīnums notika 2014. gada 16. jūlijā. Nevienu reizi vien biju ticies ar kinoloģi Zaigu Kļaviņu un apmainījies ar tālruņu numuriem. Es klusībā cerēju, ka kinoloģe būs pamanījusi, kā man priekā deg acis, ieraugot suni. Un viņa agrāk vai vēlāk piedāvās man kādu iespēju būt par brīvprātīgo «Servisa suņu biedrībā Teodors».

Neticami, bet notika brīnums. Es saņēmu zvanu no Zaigas, un mēs norunājām tikties uz garāku sarunu. Kinoloģes piedāvājums man bija kā zibens no skaidrām debesīm. Viņa vaicāja, vai es vēlos suni-pavadoni. Šī liktenīgā saruna kļuva par pagrieziena punktu manā dzīvē. 2014. gada 16. jūlijā sākās jauns posms manā dzīvē, jo pie manis nonāca suns-pavadonis vārdā Feja. Jā, mana ilgi lolotā vēlme tika īstenota ar uzviju!

Es ieguvu ne tikai sen gaidīto četrkājaino mīluli, bet arī lielu palīgu. Pirmajās dienās biju no laimes apreibis, bet manu sirdi kņudināja arī uztraukums. Protams, es labi apzinājos, ka dzīvnieks prasīs rūpes, izdevumus un lielu atbildību. Mani uztrauca tas, vai viegli būs tikt galā ar jaunajiem pienākumiem.

Katra nodzīvotā diena ar suni mazināja manas bažas par šiem pienākumiem. Jau no paša sākuma vismazāk mani satrauca tas, ka suns jāved pastaigā. Es jau kopš skolas dienām esmu aktīvs dabas pielūdzējs, kas dodas pastaigā gar jūru, upi vai pa mežu. Es sapratu, ka turpmāk varēšu to darīt ar uzticamu ceļabiedru. Jāatzīstas, kopš man ir suņuks Feja, pastaigu skaits ir palielinājies. Tāpēc varu apgalvot, ka esmu sācis dzīvot aktīvāk un veselīgāk. Manuprāt, suns ir kā labs trenažieris, jo nodrošina saimniekam regulāras pastaigas svaigā gaisā.

Mani patīkami pārsteidza fakts, ka suņa uzturēšanas izmaksas ir aptuveni tikai 1,5 eiro dienā. Pie nosacījuma, ja nebaro ar karbonādi vai fileju. Pēc pieredzes varu apstiprināt, ka uzturēt suni ir trīs reizes lētāk nekā mājas mīluli kaķi. Lai nodrošinātu Fejai daudzveidīgāku maltīti, mēs divreiz mēnesī abi dodamies uz gaļas paviljonu Centrāltirgū, jo tur ir visplašākais sortiments. Līdz šim sagādāt sausās barības lielo iepakojumu man izpalīdzējusi kinoloģe. Ceru, ar šo informāciju man izdevies kliedēt bažas par lielajām ikdienas raizēm, ko rada suns-pavadonis. Manuprāt, daudz svarīgāk ir uzsvērt, cik lielas ērtības sagādā suns-pavadonis redzes invalīda ikdienā.

Neapšaubāmi, arī man, invalīdam ar redzes atlikumu, pārvietoties ar sešām kājām ir daudz ērtāk un drošāk. Es vēlos piebilst, ka suns-pavadonis nav smalka tehniska ierīce, kas darbojas pēc kādas gudras programmas. Patiesībā, suns ir tikai viens no zobratiem mehānismā. Viss balstās uz ciešu sadarbību starp suni-pavadoni un tā lietotāju. Arī man ar Feju tas prasīja laiku, līdz mēs pieradām un kļuvām par labu komandu.

Fejas vadībā man pārvietošanās ir kļuvusi par pasaku. Es atceros, cik grūts uzdevums man bija doties ceļā krēslas stundās vai doties Rīgas centra ļaužu pilnajās ielās. Ar suni Feju es esmu gatavs doties līdz pasaules galam un pārvarēt visus ceļā esošos šķēršļus. Jā, divatā jebkura distance ir daudz ātrāk un vieglāk veicama.

Es nesen pamanīju, ka mēs ar suni esam tik labi sastrādājušies, ka starp mums strādā domu telepātija. Pēdējā laikā bieži bijis tā, ka es vēl domās prātoju, kā iesim šoreiz, bet Feja, nolasījusi manas domas, veic pareizo gājienu. Piemēram, pagriezusies pa labi vai pa kreisi. Tā ir bijis tik bieži, ka tas izskaidrojams tikai kā domu telepātija, nevis nejaušība vai sagadīšanās.

Skumji, ka valsts līdz šim nav piešķīrusi līdzekļus suņu-pavadoņu iegādei. Bet ir ļoti patīkami, ka par spīti valsts bezdarbībai ir cilvēki, misionāri, kas dara visu iespējamo, lai Latvijā būtu vairāk tādu laimīgo kā es. «Servisa suņu biedrība Teodors» vāc ziedojumus, lai iegādātos, apmācītu suņus-pavadoņus un tad nodotu tos redzes invalīdiem. Manuprāt, ikviens suņu-pavadoņu iegādē, apmācībā un uzturēšanā ieguldītais cents tiek simtkārtīgi atpelnīts, jo suņa-pavadoņa veikums nav naudā vai zeltā izmērāms. Protams, es esmu ļoti pateicīgs visiem ziedotājiem, jo bez naudas līdzekļiem nebūtu ienākusi brīnuma nokrāsa arī manā ikdienā.