Nodaļa — Mūsējo personība

Aigariņš — cilvēks un mūziķis
Inita Ozoliņa, «Rosmes» braila redaktore

Tiem, kuri klausās Latvijas Radio 2 vai vienkārši mīl šlāgermūziku, vārds Aigariņš ir labi pazīstams. Dzīvē viņš ir Aigars Ikšelis. «Rosme» raksta par «mūsējo literatūru», «mūsējo sportu». Šoreiz stāstīsim par «mūsējo mūziku» un Aigaru Ikšeli, kurš piekrita telefonintervijai.

Vasara paiet ātri un ar mainīgiem laika apstākļiem, pa šo laiku viņš ar dziesmu «Fotogrāfija» paspējis piedalīties «Amigo» Dzintara dziesmu aptaujas noslēguma koncertā Jelgavā. Sākusies «Amigo» Dzintara dziesmu koncertu tūre pa Latvijas pilsētām, kā arī notiek daudz kas cits. Bet kā tad viss sākās?

Bērnība

Pirmās atmiņas Aigaram ir no divarpus gadu vecuma. Kad vecāki izšķīrušies, Aigaru audzinājusi tēta mamma, bet brāli — mammas mamma. «Visspilgtāk atceros, ka vecmāmiņa bija liela rokdarbniece un dziedātāja,» stāsta Aigars. «Viņa vienmēr kaut ko šuva, adīja, tamborēja. Es sēdēju uz mūrīša, un mēs abi bez mitas kaut ko dziedājām. Es tinu dziju ar tītavām, bet vecmāmiņa vērpa.

No dziesmām atceros tikai «Upe nesa ozoliņu». Viņai dziesmu pūrs bija liels. No tēva puses visi bija lieli dziedātāji un muzicētāji. Bija pat izveidojies tāds kā ģimenes koris, jo vecmāmiņai bija desmit bērni. Viņa pati spēlēja kokli, vecaistēvs — cītaru, tēva brālis spēlēja ermoņikas. Tas arī bija pirmais instruments, ko iemācījos.

Vēlāk, skolas laikā, pamazām apguvu ģitāru. Tā savu bērnību pavadīju Grundzāles pagastā, Valkas rajonā, kādus 25 km aiz Smiltenes. Kad izaugu, sāku mācīties Rīgā, Strazdumuižas internātskolā, bet brīvdienas pavadīju pie vecmāmiņas. Tā es tur dzīvojos, kamēr vecmāmiņa nomira. Tad vienu vasaru dzīvoju pie otras vecmāmiņas, tad pie audžumātes. Skolas laikā arī muzicēju estrādes ansamblī, dziedāju koros, arī sniedzu solo priekšnesumus, dejoju.»

Aigars atzīst, ka skolā bijis diezgan nevaldāms, gribējis būt brīvs. «Nekāds eņģelis es nebiju, ar mani nevarēja lepoties, tēvs diezgan bieži ieradās skolā uz pārrunām.» Ir bijis oktobrēns, pionieris, bet komjaunietis gan nekad. «Pionieros tiku uzņemts daudzas reizes, jo biju pionieru vienības taurētājs skolā, un kā bija vienības skates, protams, mani atkal uzņēma pionieros. Kā atkal kādas nepatikšanas, kāds izsists logs, kāda nepareiza replika, mani atkal palūdza izstāties no pionieriem,» stāsta Aigars.

«Vienu periodu ik rītu stāvēju internātā starp zēnu un meiteņu galu trepju telpā un pūtu signālus, modināju. Esmu vadījis rīta vingrošanu zēniem. Visu kaut ko esmu izmēģinājis. Un biju Latvijas PSR pionieru taurētāju instruktors, man arī kaut kādu pakāpi iedeva, lai citus varu apmācīt to pionieru tauri pūst.»

Aigars atzīst, ka daži skolotāji bijuši bezgala jauki, tajā skaitā vēstures skolotāja Valija Briede, bet ar citiem nevarējis saprasties. Ļoti gribējies ātrāk sākt patstāvīgu dzīvi, pašam pelnīt. Tā kā zēns bijis brīvdomātājs un palaidnis, skolas direktors palūdzis viņam no skolas aiziet. Aigars kopā ar vēl dažiem klasesbiedriem iestājies vakarskolā. Tur arī pabeidzis vidējās izglītības apgūšanu.

Patstāvīgā dzīve, izaugsme

1986. gadā Aigars nokļuvis Cēsīs un sācis strādāt. No tēva atstātās naudiņas pusi samaksājis par ģitāru. Iesaistījies Cēsu MRU vīru vokālajā ansamblī un korī. Tiek izveidots ansamblis «Kreņķis». Ar labiem panākumiem piedalījies dažādos festivālos. Paralēli izveidojies vēl viens ansamblis — «Klapata», ar kuru kopš 1987. gada tiek braukāts pa kāzām un jubilejām.

Cēsu MRU jaunietis iepazīstas ar bibliotekāri Dzintru Poli. «Viņa man bija kā audžumāte, ļoti daudz palīdzēja. Bibliotēkā bija iespēja lasīt daudz grāmatu, un viņa man radīja apstākļus, lai es varētu komponēt. Un tad jau tās dziesmiņas sāka regulāri rasties, un dzejolīšus sāku taisīt... Un tā mana izaugsme arvien uz augšu gāja. Skolā vienu dziesmiņu sarakstīju — «Rozīte». Gribēju savai draudzenei palielīties. Šī dziesmiņa ir manā pirmajā kasetē,» stāsta Aigars.

Jaunais mūziķis turpina muzicēt koncertos, ballēs, jubilejās un kāzās visus turpmākos gadus, tā pelnot iztiku. Viņš muzicē kopā ar minēto «Klapatu», kamēr tā izjūk. 1992. gadā Aigaru uzaicina spēlēt grupā «Kaugurieši», ar kuru kopā tiek ierakstīti daži albumi, tomēr ansamblis ar laiku arī pajūk.

Aigars turpina muzicēt kopā ar «Kauguriešu» vadītāju, braukā pa ballēm, koncertē kopā ar «Vēja runu», līdz saprot, ka spēlēt ballītēs viņš var arī viens. Nemitīgi tiek rakstītas dziesmas un ieskaņotas studijās, piedāvātas dažādiem mūzikas projektiem. Tā tas notiek līdz šai dienai, bet nu jau mūziķis Aigariņš praktiski katru gadu piedalās šlāgeraptaujās, arī «Amigo» Dzintara dziesmu aptaujās.

Mūsējais?

Strazdumuižas internātskolā, sākot mācīties pirmajā klasē, Aigaram jau bija jāmācās Braila rakstā, jo viņa redzes diagnoze ir glaukoma. Viņam ir izdarītas piecas acu operācijas, tajā skaitā četras Maskavā, kur viņu operēja profesors Fjodorovs un profesore Hvatova.

Aigars atceras: «Tad man tā redze kaut cik turējās. Vēl ap 1990. gadu kaut ko redzēju. Mašīnas uz ielas redzēju, mašīnām krāsas atšķīru, varēju rūtiņu burtnīcā pa līniju kaut cik rakstīt. Daždien man bija daudzmaz ciešama redze, kad uzcēlās tas acu spiediens, tad atkal bija miglaināka tā redze. Glaukoma jau ir kā acu vēzis, tā man acu nervus noēda. Šobrīd jau redze noslīdējusi līdz nullei. Protams pierast pie neredzēšanas es nevaru. Vienmēr esmu bijis aktīvs, centos sportot, skriet. Gribas tā strauji kustēties un pašam kaut kur iet, bet diemžēl tas tagad ir liegts. Bet man ir sieviņa Ilzīte, ar kuru kopā es varu visur aizbraukt, būt informēts par visu.

Es nezinu, vai kāds cilvēks tā līdz galam pierod pie neredzēšanas, jo samierinājies esmu ar to, ka neredzu, bet iekšēji visu laiku kaut kā ļoti gribas redzēt. Protams, sapņus es redzu kārtīgus, pat krāsainus. Ka savulaik laukos ar zirgu jāju, ka kaimiņš man deva ar mašīnu pabraukāties vai onkulis ar traktoru ļāva pabraukāties, kā laukos gotiņas ganīju, — visu to es sapņos redzu. Darīju visus lauku darbus pie vecmāmiņas, to es kādreiz nosapņoju, un tad pamostos ar tādu lielu gaišumu, ar pacilātību, jo esmu redzējis sapnī visu to dabu, visu krāsainību.»

«Tad muzicēšana tev ir gan iztikas avots, gan vaļasprieks?»

«Mūzika simtprocentīgi man ir maizes darbs, jo nevienam nav jāstāsta, ka ar to diezgan nožēlojamo pensiju, ko mums maksā, ja nav pat divarpus simtu eiro, ko tur runāt par izdzīvošanu! Mūzika man to maizīti arī dod, varu uzturēt ģimeni. Ja nebūtu mūzikas, nu, nezinu. Grūti būtu. Varbūt par laimi esmu tajā mūzikā, un diezgan dziļi esmu iegājis mūzikas apritē. Tieku spēlēts diendienā pa Latvijas Radio 2 un televīzijā redzams. Un tas arī mani baro, tā mūzika...»

Aigars ar savu neatlaidību un muzicēšanas gribu ir panācis to, ka viņš ir pazīstams ne tikai starp mums, redzes invalīdiem, bet visā Latvijā iekarojis «neapgāžamu» vietu šlāgermūzikas pasaulē. «Mani pazīst visur,» pārdomās dalās Aigars, «es nevaru pat aizbraukt kaut kur uz Kurzemi veikaliņā ieiet. Vienmēr kāds atpazīst. Reizēm patīk, ka tevi visi pazīst. Bet reizēm ir apgrūtinoši, ka uzreiz tā negaidīti nāk klāt: «O, re kur Aigariņš!»

Gribētos, lai vēl kāds no redzes invalīdiem saņemas. Ir taču mums daudz talantīgu jauniešu. Rēbuku Valdiņš «Klaidonī» spēlē solo ģitāru, viņš ir viens no spēcīgākajiem solo ģitāristiem Latvijā. Es gaidu, kad parādīsies pie apvāršņa vēl kāds talants no redzes invalīdiem. Tas nenoliedzami būs, bet vienkārši varbūt nav tādu iespēju, jo iesākt, iekarot šo mūzikas tirgu ir pagrūti. Parādīt sevi ar vienu dziesmiņu ir stingri par maz.»

Bet mēs gaidīsim Aigariņa ceturto dziesmu albumu!

(Turpinājums nākamajā numurā)