Ieva Velde, LNerB Metodikas nodaļas vadītāja
Mūsdienu cilvēkam par bibliotēkām ir dažādas asociācijas. Viens no priekšstatiem pauž tradicionālu ideju, ka bibliotēkas ir grāmatu krātuves jeb zināšanu glabātuves. Tai pat laikā pastāv arī uzskats, ka bibliotēkas var aizstāt ar internetu, ka nepieciešamā informācija tāpat jau ir mums visapkārt, viegli pieejama un aizsniedzama arī bez bibliotēku starpniecības. Sastopams arī viedoklis, ka bibliotēku grāmatu plauktus jāaizstāj ar optisko disku krātuvēm, kas saturētu digitālu informāciju, pārspējot tradicionālo informācijas nesēju — papīru gan ietilpības, gan piekļūšanas ātruma ziņā.
Savulaik spāņu filozofs Hosē Ortega i Gasets formulējis domu, ka «šodienas cilvēks nesāk tikai ar to, ka ir cilvēks. Viņš manto savu priekšteču eksistences formas, idejas, dzīves pieredzi» (Hosē Ortega i Gasets «Bibliotekārs un lasītājs»). Lai kādi arī nebūtu mūsdienu straujo pārmaiņu un attīstības gaisotnē valdošie uzskati par bibliotēkām, vēsturiski šīs atmiņu institūcijas vienmēr ir pastāvējušas kā cilvēka saikne ar pagātni, ar idejām un dzīves pieredzi, kas pastāvējušas pirms viņa, ar vēstures un kultūras mantojumu.
Atmiņu institūcijas ir sociālās vides fenomeni, kas vāc, glabā, sakārto, padara pieejamu un izmantojamu kolektīvo atmiņu. Tieši atmiņu institūcijās (bibliotēkās, muzejos, arhīvos) indivīda veikums kļūst par kolektīvo atmiņu. Kultūras mantojums ir definējams kā kolektīvās atmiņas uzkrātie resursi un kolekcijas atmiņu institūcijās.
Kultūra un cilvēks ir nedalāmi jēdzieni. Jau no pašiem sabiedrības rašanās pirmsākumiem kultūra pilda pasaules veseluma un apzināšanās funkciju, bez kuras nav iespējama orientācija vidē un pasaules interpretācija. Kultūra ir cieši saistīta ar komunikāciju, sniedzot cilvēkam jēgas, attaisnojuma un iekļaušanās veselumā apziņu.
Veidojot simbolisko realitāti, saprašana saista cilvēku ar pasauli, bet bibliotēkas veido starpniecības institūtu starp cilvēces vēsturisko globālo atmiņu un katra indivīda personību. Gan senākos laikos, gan mūsdienu informācijas telpā bibliotēkas piedalās simboliskās realitātes veidošanā, kas plašākā nozīmē ir visa cilvēciskā pasaule, tās vēsturiskā atmiņa, arī vide, kurā mēs eksistējam laikā un telpā.
Kolektīvā atmiņa (globālā atmiņa) ir sociāls fenomens, cilvēces zināšanas un radītie objekti. Kolektīvajā atmiņā ietilpst viss gan fiziski (iespiestā veidā, rokrakstos, artefakti muzejos, dokumenti arhīvu krājumos), gan virtuāli, gan elektroniski un digitāli radītais un fiksētais, ko personība (indivīds) domājis un fiksējis kopš individuālās un kolektīvās pieredzes uzkrāšanas vēsturiskajiem pirmsākumiem.
Kolektīvā atmiņa un tās saturs — kultūras mantojums — ir arī viens no nacionālās identitātes konstrukcijas elementiem. Nacionālā identitāte ir sevis apzināšanās, pozicionēšana pasaulē, kas traktējama kā nozīmju kopums, kurā izceļams kultūras mantojums. Nacionālā identitāte veido priekšstatu kopu par piederību.
Uzglabājot vēsturisko atmiņu, bibliotēkas šodienas cilvēkam paver durvis uz priekšteču idejām un dzīves pieredzi. Bibliotēkas, līdzīgi valodai un lasītprasmei, radās cilvēces vēstures pirmsākumos. Sākotnēji tās pastāvēja kā telpas grāmatu (tīstokļu, plāksnīšu) glabāšanai, vēlāk kā pats grāmatu krājums. Visā bibliotēku ilgajā pastāvēšanas laikā to uzdevums ir bijis sakārtot un izplatīt informāciju, kā arī radīt jaunas zināšanas, bet misija — savest kopā to apmeklētājus un zināšanas ar mērķi — lai šīs zināšanas radītu garīgu, intelektuālu, ekonomisku un sociālu labumu. Bibliotēkas kā atmiņas institūcijas ir sociālās vides fenomeni.
Vēsturiski bibliotēkām pastāvot kā grāmatu krājuma uzglabātājām, tieši grāmata saistījusies ar vēsturiskās atmiņas nesēja funkcijām. Grāmata ir jēgpilna parādība, kas nozīmīga cilvēku dzīves pasaulē. Kā cilvēku garīgās attīstības uzglabātāja, grāmata vienlaicīgi ir zināšanu un pieredzes avots, kā arī prece. Grāmatas personiskās funkcijas katra indivīda dzīvē ir apmierināt tādas augstākā līmeņa prasības kā dzīves jēgas vajadzība, nepieciešamība būt personībai, estētiskās un tikumiskās vajadzības. Grāmata kalpo par rakstnieka un lasītāja starpnieku, un katra cilvēka attiecības ar to ir atšķirīgas un unikālas.
Mūsdienu spāņu rakstnieks Karloss Ruiss Safons savā romānā «Vēja ēna» izsaka ideju, ka katrai grāmatai ir dvēsele — «tā cilvēka dvēsele, kurš to uzrakstīja, un to cilvēku dvēseles, kuri to lasīja, izdzīvoja un izsapņoja. Ikreiz, kad grāmata nonāk citās rokās, ikreiz, kad kāds pārlaiž skatienu tās lappusēm, grāmatas gars aug un kļūst stiprāks». Manuprāt grāmata uzglabā ne tikai cilvēces idejas un dzīves pieredzi, bet arī emocijas, līdz ar to rodas priekšstats, ka bibliotēkas kā grāmatu glabātuves ir unikālas vēsturiskās atmiņas kontekstā, jo mantojumam, ko tās piedāvā iepazīt saviem apmeklētājiem, piemīt arī dvēsele un emocijas.
Mūsdienās bibliotēkas lielu uzmanību un pūles velta savu krājumu digitalizācijai, īstenojot savu nozīmīgo lomu kultūras mantojuma saglabāšanā, kā arī tā pieejamības un izmantojamības nodrošināšanā. Digitālās kolekcijas ir pieejamas gan tiešsaistē no bibliotēku telpām, gan attālināti — neizejot no mājas lietotājs var lasīt grāmatas un aplūkot fotogrāfijas un citus attēlus. Digitālie resursi, tāpat kā tradicionālie, ir kolektīvās atmiņas saturiskā bāze un pamats.
Varbūt par bibliotēku nākotni patiešām var diskutēt kā par virtuālām institūcijām, ko lietotāji var izmantot mājās vai darbā, netērējot laiku bibliotēku fiziskam apmeklējumam. Tomēr cilvēki lasīšanai joprojām izmanto papīru un arī tradicionālajās bibliotēkās lasītāju skaits nemazinās.
Daudzu gadsimtu garumā cilvēks kā informācijas nesēju ir pieradis izmantot papīru. Ieradumam ir liels spēks. Papīram ir arī savas priekšrocības — dators, salīdzinot ar grāmatas sējumu, var būt grūti pārvietojams, informācija var būt kodēta dažādās sistēmās, monitors nogurdina redzi. Papīrs neprasa specifiskas nolasīšanas ierīces un nav atkarīgs no elektrības, tas neatstaro gaismu un ir cilvēka acij pierasts.
Digitālajai informācijai piemīt arī abstrakts raksturs. Esot pieejama optiskajos diskos, tīklā un citos elektroniskajos informācijas nesējos, digitālā informācija ir bezpersoniska, tā nav piesaistīta materiālam, līdz ar to izraisa zināmu neuzticību. Paņemot rokās dabīgu materiālu, cilvēks spēj sajust, vairāk uzticēties.
Bibliotēkām esot tām vietām, kur ir savākts un tiek turpināts krāt un izplatīt cilvēces, tautu un atsevišķu personību kultūras mantojums, piemīt arī tradicionālais aspekts. Tieši informācijas glabāšanas tradīcija var kalpot par iemeslu arī turpmākai fizisku un aptaustāmu jeb analogu krājumu pastāvēšanai līdzās modernajiem informācijas centriem.
Bibliotēkas pilda arī sociālās funkcijas un komunikācijas nepieciešamību. Uz bibliotēkām cilvēki nāk ne tikai pēc nepieciešamās informācijas, bet arī, lai atpūstos no ikdienas, noslēgtos no ārpasaules, aprunātos ar bibliotekāriem vai citiem lasītājiem. Bibliotēkas ir daudzfunkcionālas institūcijas, kas atbildīgas par saviem lasītājiem, tās līdzdarbojas sociālajos procesos un nav tik bezpersoniskas kā virtuālās institūcijas.
Par bibliotēkām pastāv arī mitoloģiski priekšstati. Cilvēku apziņā bibliotēkas saistās ar rituāliem, tās ir vietas, kas paver bezgalīgas iespējas un ļauj doties sava veida ceļojumā, nodrošinot iespēju indivīdam diferencēties un īstenot savu personību. Bibliotēkas saistās arī ar svētvietas simbolu, tās ir sakralizētas. Ne velti bibliotēku mēdz dēvēt par gaismas pili. Bibliotēkām piemīt vēsturiskā un nākotnes nozīme. Vēl viens mitoloģisks aspekts ir bibliotēku noslēpumainība, paverot durvis un pārvarot šķēršļus, ir iespējams tuvoties nezināmajam. Arī mitoloģiski bibliotēkas ir saskarsmes vietas, kur norisinās mijiedarbība ne tikai ar grāmatām, bet arī ar cilvēkiem.
Kāda mana kolēģe bibliotekāre reiz precīzi izteicās: «Bibliotēkas būtība ir jēgpilna». Lai kādi nākotnes attīstības un izmaiņu ceļi nebūtu priekšā bibliotēkām kā atmiņu institūcijām, to jēgas sajūtu ir grūti noliegt. Vai mēs to izjūtam, ieejot telpā ar grāmatplauktiem, kuros gulstas seni sējumi, vai tā ir digitālo kolekciju aplūkošana tiešsaistē, bibliotēkas nodarbojas ar jēgpilniem un ikvienam indivīdam svarīgiem procesiem, kas nodrošina pieeju mūsu kopējai un arī individuālajai kultūras un vēsturiskajai atmiņai.